Paradīze ezera krastā

Pintu rags jeb Oloveca ezera pussala ir kluss un skaists dabas stūrītis, kas noteikti iepatiksies tiem, kuri nevēlas burzmu. Ja ceļmalā būsiet pamanījuši nokaltuša koka žuburā iestiprinātu pamatīgu enkuru pāris metru virs zemes, tad ziniet — braucat pareizā virzienā! Enkurs — tā ir savdabīga saimniecības robežzīme. Pirmā būs saimnieku māja, bet pārsimts metrus tālāk pašā ezera krastā jūs gaida divas guļbūves: brīvdienu namiņš četrām personām un viesu māja desmit personām. No abām paveras labs skats uz ezeru, tomēr pieprasītāks ir brīvdienu namiņš, jo tikai tur ir pirts. Viesu mājas iemītniekiem jāsamierinās ar dušu. Nākotnē ezera krastā tiks uzbūvēta melnā pirts, kas dos lielāku komforta sajūtu. Virtuve ir abās ēkās, bet tikai viesu mājā ir pietiekami vietas svinībām un banketiem (līdz 30 cilvēkiem). Atpūtniekiem Pintu ragā tiek piedāvātas telšu vietas, ir labiekārtota piknika vieta, kā arī peldvieta ar laipu un laivas makšķerniekiem. Nekā lieka.

Saimnieki — Jurijs un Antoņina Utkini — realizējot savu ieceri par atpūtnieku uzņemšanu, skaisto dabas stūrīti centušies saglabāt tā pirmatnējā izskatā. Protams, te nav nekādi džungļi, civilizācijas elpa ir jūtama, bet tieši tik daudz, cik tā harmonē ar dabu. Atpūšoties Pintu ragā, ir iespēja apmeklēt vairākus interesantus objektus, līdz kuriem būtībā iespējams aizstaigāt arī kājām, jo tālākais no tiem ir kādu sešu kilometru attālumā. Vērts apskatīt Etnogrāfisko muzeju “Andrupenes lauku sēta”, Andrupenes Svētās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcu, Brīveru Garadkas kalnu, vecās skolas ēku, Staleidzānu Svilušo kalnu, Kapču kalnu, Milkas pilskalnu, Astašovas muižu, Grimušku kalnu I un II.

Diemžēl Pintu ragā nav saglabājusies bijušās pusmuižas ēka ar 80 centimetrus biezām sienām un apaļiem logiem. Kādreiz to savām vajadzībām izmantoja mežniecība, vēlāk ēkā ierīkoja dzīvokļus un izmitināja ļaudis, pēc tam padomju saimniecība ierīkoja teļu, bet vēlāk — cūku kūti. Līdz beigu beigās ēku nojauca.

“Mans tēvs strādāja cūku fermā, un es, mazs būdams, bieži skrēju viņam līdzi,” stāsta Jurijs. “Tāpēc labi atceros šo pusmuižas ēku un no sirds žēl, ka tā nav saglabājusies līdz mūsdienām. Mūsu viesiem to noteikti būtu interesanti apskatīt.”

Iespējams, nostalģiskās bērnības atmiņas pamudināja ģimeni nopirkt kaimiņciemā māju un pārvest uz Pintu ragu, lai tur uzsāktu lauksaimniecisko darbību. Kā daudziem pirmajiem zemniekiem, arī Utkiniem paveicās saņemt valsts atbalstu: viņiem uzbūvēja ceļu un ievilka elektrību. Tiesa, kādā naktī zagļi nomontēja vadus visas līnijas garumā un aizveda. Bet elektriķi izrādījās uzdevumu augstumos un dažās dienās viss tika atjaunots, izmantojot gaisvadu kabeli, kuru zagt nav nekādas jēgas.

Starp citu, ģimenei ir otra māja Andrupenē. Sākot savu lauksaimniecisko darbību, viņi tur arī dzīvoja, čakli strādāja un audzināja divus bērnus. Gāja laiks, bērni izauga, apprecējās, sarūpēja trīs mazbērnus. Vecākais dēls Imants tagad dzīvo Rēzeknē, viņam sava firma, bet jaunākais Kaspars palika tepat Andrupenē — ir lauksaimnieks. Vienīgi puspabeigtā dzīvojamā māja Pintu ragā pa šiem gadiem nav daudz ko pavirzījusies uz priekšu, jo trūka līdzekļu un laika. Darba zemnieku saimniecībā ir pārpārēm. Jurijs savulaik pabeidzis Rēzeknes celtniecības skolu, līdz armijai pastrādāja par celtnieku, turpmākos 32 gadus bijis šoferis. Tagad ir z/s “Pinti” īpašnieks un kopā dzīvesbiedri attīsta tūrisma nozari, saglabājot arī lauksaimniecisko ražošanu: viņi tur 22 aitas, gandrīz desmit cūku mātes, piecus ragu lopus, tostarp divas slaucamas govis. Vilnu pārdod vai maina, jo saimniece brīvajā laikā ļoti mīl adīt. Tiesa, brīvs laiks šim hobijam atliek tikai ziemā. Antoņina savulaik strādājusi skolā par pionieru vadītāju, pēc tam bērnudārzā par audzinātāju, tad bijusi bezdarbniece un tikai nesen iekārtojusies darbā pagasta jaunatvērtajā Jauniešu interešu centrā. Bērni viņu mīl, ka ne aprakstīt. Līdz ar to brīva laika palicis vēl mazāk.

Antoņina: “Šovasar aitas aplokā staigā vēl necirptas, jo darbs dzen darbu. Atrast kādu strādnieku saimniecībai pat pašiem vienkāršākajiem darbiem ir neiespējami. Bez darba palikuši vairs tikai tādi, kuriem visu laiku jāstāv klāt, lai kaut ko paveic. Bet kāda tad mums jēga no tāda strādnieka?”

Par laimi Jurijs savā mūžā apguvis daudzus arodus, un tagad viņam noder tie visi: šofera, celtnieka, metinātāja, lauksaimnieka u. c. Vecākiem daudz palīdz Kaspars, sevišķi būvniecības darbos. Lai gan pie dzīvojamās mājas darba vēl ļoti daudz, tie tomēr tagad straujāk virzās uz priekšu. Tēvs iecerējis apšūt mājas ārsienas ar niedrēm — esot to noskatījis vecās filmās. Viņš apgalvo, ka šādā mājā karstā vasarā būs vēsi, bet ziemā — krietni siltāk nekā pēc tradicionālas tehnoloģijas apšūtajā. Niedru ezerā pietiek, bet, tā kā ģimene pēc iespējas visu dara saviem spēkiem, tad Pintu raga atpūtniekiem uz šo “rozīnīti” vēl labu laiku jāpagaida.

Vispār tēvs ar dēlu prot pārsteigt. Jurijs savulaik iegādājās dažus militāristu pontonus, kas faktiski domāti kara tehnikas pārcelšanai pār upi, tos uz Andrupeni atveda, lai izmantotu sapropeļa iegūšanai.

“Plānojām uzbūvēt garāžu — šim mērķim pontoni der ļoti labi,” stāsta z/s “Pinti” īpašnieks. “Kaspars pie manis atnāca ar savu ideju — būvēšot pirti uz pontona. Man šī doma arī iepatikās, šķiet, šāds pontonu pielietojums būtu lietderīgāks, ņemot vērā, ka attīstām tūrismu. Pirmā pirts drīz tiks pabeigta.”

Sarunbiedrs apgalvo, ka Kaspars šo ideju nekur nav noskatījis, pats izdomāja. Visticamāk, ka Latvijā nekas tāds arī nav, bet kaimiņi lietuvieši peldošas pirtis būvē čakli.

Reizēm pats liktenis piespēlē kādu “rozīnīti”. Kad reklāmas speciālisti viesojās Oloveca ezera pussalā, lai izveidotu z/s “Pinti” reklāmu interneta portālam, viņi, saimniekiem nezinot, nofotografēja draisko suņuku un bildi parakstīja “Visu viesu draugs — Džerijs”. Tagad arvien vairāk atpūtnieku pirmām kārtām apjautājas, kur tad ir tas visu viesu draugs Džerijs? Suņuks patiesi mīlīgs, izturas ļoti draudzīgi — tā vien gribas viņu samīļot.

Saimnieki ievērojuši, ka atpūtniekiem netīk ieraudzīt sev priekšā daudz citu viesu. Ir pat tādi, kas lūdz, lai viņiem sagādā iespēju atpūsties ezera krastā vieniem. Pastā-vīgiem klientiem Jurijs ar Antoņinu nāk pretī, lai gan tas nav ekonomiski izdevīgi. Viesi lielākoties atpūšas nedēļu, bet ir arī īslaicīgas atpūtas cienītāji. Kopš ģimene nodarbojas ar šo biznesu, Pintu ragā pabija simtiem ļaužu. Tiesa ienesīgākais ir vasaras laiks, ziemā klientu nav daudz.

Lai gan ārēji šķiet, ka viss rit raiti, Utkini apgalvo, ir lietas, kas vēl nav līdz galam pārdomātas un jāsakārto. Viena no tādām — vietu rezervēšana. Pirms Līgosvētkiem nācies atteikt daudziem atpūsties gribētājiem. Īsi pirms svētkiem rezervētās vietas pasūtītājiem pēkšņi vairs nebija aktuālas. Saimnieki šokā. Taču sirds sāpēja ne tik daudz par zaudēto peļņu, kā par tiem citiem brīvas atpūtas vietas meklētājiem svētku svinēšanai, kuriem Jurijs ar Antoņinu bija spiesti atteikt, jo nebija plānojuši šādu notikumu pavērsienu. Protams, atradās citi gribētāji — pirms Līgo svētkiem ar autobusu ieradās desmit jauniešu.

“Bijām priecīgi, ka varējām piedāvāt viņiem interesanti nosvinēt svētkus,” emocijās dalās Antoņina. “Tie bija lieliski jaunieši. Ziniet, gadās, ka atbrauc arī tādi viesi, kas iedomājas: ja jau ticis laukos, tad var trakot pēc sirds patikas un atļauties visneiedomājamākās lietas.”

Bet par piedzīvojumiem saskarsmē ar atpūtniekiem Utkini varētu sākt rakstīt grāmatu. Noteikti būtu interesanta. Varat iedomāties cilvēkus, kuri pilnā nopietnībā zivis mēģina makšķerēt ar ķeseli. Valkā šurpu, turpu, bet zivis kā neķeras, tā neķeras... Patiesībā zivju ezerā gana daudz — uz kopējā zivju nabadzības fona citos ezeros šeit ir īsta makšķernieku paradīze.

Juris ROGA