Skaisti dzīvot neaizliegsi

MājaJūlija dienā es nolēmu uzmanīgāk pavērot Indru. Pirmkārt, vēl pirmskara laikā šis pierobežas ciemats pelnīti tika dēvēts par Rožu staciju. Otrkārt, te ierīkots rajonā vienīgais Eiropas dārzs. Tāpēc būt priekšzīmīgas kultūras nesējai Indrai ir lemts vēsturiskā un ģeogrāfiskā aspektā: te sākas Latvija.

Pirmais ceļa punkts: tautas nams. Nemaz nepārvērtējot situāciju, uzdrošinos apgalvot, ka kultūras centrs kopumā atbilst savai nozīmei. Nejauši ielūkojies ēkā, es ieraudzīju jaunus plastikāta logus skatītāju zālē, rit remonts grimētavās. Tautas nama vadītāja Anžela Kuzminska priecīgi paziņoja man, ka drīzumā tiks iekārtota dušas telpa, kuru tik ļoti nogaidījušies dejotāji un sportisti. Skatītāju zāle taču veic arī otro, sporta, funkciju. Jaunie logi tagad ļauj vēdināt telpu, kas agrāk nebija iespējams. Kurš gan atteiksies noskaloties zem dušas pēc sporta stundas vai volejbolistu treniņiem?

Kultūras nama apkārtne izskatās sakopta. Daudzi pasākumi vasarā tiek rīkoti vai nu te, vai arī uz improvizētās estrādes pie dīķa. Trīsdesmit soļu attālumā no galvenās ieejas es ieraudzīju interesantu raibu mazo arhitektūras formu. Izrādījās, ka tas ir Indras mākslas skolas absolventu Santas Jurkevičas un Anastasijas Katkovas diplomdarbs. Kopā ar savu pedagoģi Ēriku Zarovsku Anastasija torīt tautas namā gatavoja mākslas kompozīciju harmoniku spēlētāju svētkiem un neatteicās pozēt fotokameras objektīva priekšā. Apseglojusi savu sapņu zirgu, Anastasija pasmaidīja. Kā gan citādi, par šo darbu viņa saņēma atzīmi “deviņi”! Netālu no koka skulptūras vēl viena kompozīcija: stilizēts rādītājs “Indras mākslas skola”, ko ieskauj strazdu būrīši. Pavasarī improvizētā putnu pilsētiņa uzņems spārnotos iemītniekus. Vareni!

Kā kultūra no publiskām vietām pārvietojas uz privāto sektoru? Ar šādu jautājumu es vērsos pie otras Indras kultūras darbinieces, un tautas nama štata pasākumu organizatore Natālija Cingele piedāvāja man doties nelielā ekskursijā pa ciematu. Pirmā pietura pie zaļās mājas Zaļajā ielā, kas bez pārspīlējuma slīga ziedos. Uzreiz noskaidrojās, ka jaunajā vietā dzīvo mani senie paziņas Mihails un Aļona Pitkeviči, par kuriem es rakstīju pirms gadiem sešiem...

Labas pārmaiņas ir acīmredzamas: piemājas saimniecība pārvērtusies par zemnieku saimniecību ar skaistu nosaukumu “Voicuļevas avots”, un tagad dzīvesbiedri Petkeviči audzē graudaugus gandrīz 200 hektāru platībā. Tajā laba laika dienā Mihails strādāja tīrumā ar jauno traktoru “Belarus”, tāpēc Andžejam un Vladikam nācās pozēt bez tēva, bet ar māmiņu. Sakoptās mājas pagalmā es tikos ar kolēģi žurnālisti. Ilona Petkeviča, Mihaila māsa, pēc uzvārda nomainīšanas kļuva par maskavieti un tagad atpūšas ar meitiņu dzimtajā Indrā.

... Labi pazīstama izskatīga ķieģeļu māja ciemata malā, kur dzīvo mani labie paziņas Alfrēds un Ērika Urbanoviči. Te kādreiz es tiku aicināts nopērties jaunajā pirtiņā. Daudz rūpju ir iecirkņa policijas inspektoram, taču viņam piemīt lielisks vaļasprieks — celtniecība. Ieliekot dvēseli ģimenes ligzdas labiekārtošanā, vīrs un tēvs pastāvīgi pilnveido savas mājas izskatu. Virs garāžas uzbūvēta atpūtas terase, apakšā — lielas šūpoles. Arī te saimnieka nebija mājās. Man nekas cits neatlika, kā iemūžināt kadrā Ēriku ar meitiņām Edīti un Gloriju, bet viņu vecākā māsa Evelīna jau ir Latvijas Universitātes studente. Arī tagad, vasaras brīvlaikā, viņa pelna naudu galvaspilsētā.

Tirgus ielā garāmgājēju skatienus saista plāksnīte ar numuru 21 un uzkarināmie puķu podi gar ielu pie Bronislavas Umbrovskas mājas. Puķes ir vedeklas Irinas vaļasprieks.

Pēdējā pietura pie Ērikas un Andreja Zarovsku standarta mājas, kur es tīksminājos par akmensdārzu un mākslīgo dīķi. Pareizi runā, ka skaisti dzīvot neaizliegsi.

Aleksejs GONČAROVS