Marijas īpašais gads

Tas, ka todien mājās ģimenes galvas nebija, mani sarūgtināja tikai mazliet: šīs publikācijas varone ir viņa dzīvesbiedre. Marija šogad svin apaļu jubileju. Šajā sakarā folkloras kopas “Rauduvīte” vadītāja apbalvota ar valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” Atzinības rakstu par tautas tradīciju sa-glabāšanu un attīstīšanu. Otrais nozīmīgais gada notikums — pedagoģei Gasperovičai šogad bija otrais devītās klases izlaidums vietējā skolā. Trešais iegansts saņemt radu un draugu apsveikumus būs 10. septembrī, kad tiks atzīmēta Marijas un Mihaila 30. kāzu gadadiena. Mūsu atklātās sarunas beigās Marija pilnīgi vaļsirdīgi atzinās, ka ar savu dzīvi viņa ir apmierināta. Tiesa, tagad viņai sevi jādala starp divām viņai dārgajām vietām: dzimtajām mājām Kolnasātas ciemā pie Rikavas un Skaistu, kas kļuvusi par otro dzimteni. Lūk, kāpēc dzīvesbiedri Gasperoviči reizi divos mēnešos vai arī biežāk dodas ar savu veco, daudz ko pieredzējušo automašīnu “Mercedes” uz Rēzeknes rajonu, kur visdārgākos ciemiņus ar nepacietību gaida Marijas tēvs.

Mīlestību un pastāvīgu interesi par tautas jaunradi Marija ir mantojusi no saviem senčiem. Vecmāmiņa Valentīna un vecaistēvs Francis savulaik dziedāja slavenajā tautas ansamblī “Rikava”. Tēvs, talantīgs pašmāju akordeonists, ilgus gadus spēlēja kāzu kapelā, viņu dzimtā bija arī baznīcas kora dziedātāji. Tā ka ar dzīves ceļa izvēli jaunajai Marijai nenācās ilgi šaubīties. Beigusi astoņas klases, viņa iestājās Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Diplomēta kora diriģente un mūzikas skolotāja sadales kārtībā saņēma norīkojumu uz Grāveriem, kur tolaik nebija latviešu plūsmas. Rajona tautas izglītības nodaļā jaunajai speciālistei piedāvāja citu lauku skolu: Skaistā. Marijai vienkārši laimējās iziet lielisku pedagoģisko praksi pie skolotāju skolotāja, direktora Vladislava Vilimaņa. Kopš tā neaizmirstamā laika jau rit ceturtais gadu desmits. Interesanti tas, ka mātes ceļu atkārtoja arī meita Iveta. Pamatskola, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola. Studējot Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē, korī “Daugava” Iveta satika savu nākamo vīru. Viņas dzīvesbiedrs ir populārais komponists un diriģents Jevgēnijs Ustinskis. Arī Marijas meita izvēlējās mākslas ceļu: viņa vada vokālo sieviešu ansambli Līksnā, bērnu ansambli “Pērlītes” latviešu kultūras centrā Daugavpilī un piepelnās ar mūziku Vabolē. Talantīgi un enerģiski cilvēki pašlaik ir pieprasīti.

Dēls Ainis neizvēlējās radošu ceļu, divas reizes sagādāja vecākiem pamatīgu uztraukumu. Pēc transporta koledžas beigšanas un obligātā dienesta Latvijas Bruņotajos spēkos dēls izteica vēlēšanos noslēgt kontraktu. Pirmais komandējums karā ilga četrus mēnešus, otrreiz planētas karstajā punktā viņam nācās pavadīt pusgadu. Jebkura māte sapratīs, ko tajos desmit mēnešos pārdzīvoja Marija. Taču Dievs ir žēlīgs, un Ainis atgriezās no Irākas sveiks un neskarts. Pašlaik viņš dabūjis labu darbu galvaspilsētā, kas ļauj bez problēmām studēt neklātienē Daugavpils universitātē.

Taču atgriezīsimies pie mūsu Marijas. Jaunā lauku skolotāja atkārtoja tūkstošu kolēģu likteni, saistīdama savu dzīvi ar lauku puisi. Simpātiskais Mihails Gasperovičs pēc demobilizācijas aizgāja apciemot dzimto skolu, kur arī ieraudzīja nepazīstamo skolotāju. Kopš tā brīža viss tad arī sākās, bet pēc gada jau svinēja kāzas Marijas dzimtajā ciemā. Dzīvokļa problēmu, kas bija vissāpīgākā, jaunlaulātie atrisināja pavisam vienkārši. Kolhoza “Skaista” priekšsēdētājs Pēteris Koroševskis palīdzēja savam personīgajam šoferim, un tā nu jaunais pāris nosvinēja jurģus kotedžā. Divdesmit gados dzīvesbiedri Gasperoviči pienācīgi sakārtoja savu mitekli, un tagad tas atbilst mūsdienu prasībām, nav vairs agrāko likstu ar siltumu ziemā. Starp citu, dēls Ainis no Irākā nopelnītās naudas nopirka vecākiem plastikāta logus, tāpēc bargas ziemas Mihailu un Mariju vairs nebiedē.

Šo gadu ģimenes pavarda sargātāja atcerēsies kā ļoti laimīgu. Jubilejā Mariju apsveica daudzi. Bija pieņemšana kultūras namā, pirmā izlaiduma klase uzaicināja savu mīļoto klases skolotāju uz tusiņu Dridža krastā. Ugunskurs, šampanietis, apsveikumi, dziesmas... Baiba atcerējās, kā 1. septembrī klases audzinātāja Marija allaž cienāja savus skolēnus ar pašceptiem pīrāgiem. Jubilāri draudzīgi apsveica arī tagadējie audzēkņi, tikai ar to starpību, ka par svinību gaviļnieces veselību cēla glāzes ar sulu.

Folkloras kopas “Rauduvīte” radīšanu Marija Gasperoviča uzskata par svarīgu savas radošās biogrāfijas lappusi. Tiesa, tagad perspektīvā un plaši pazīstamā kolektīva vadību viņa uzticēja Romualdai Umbraško, ar kuru pirms gadiem desmit arī realizēja ideju, ko prasīja laiks. Sākums bija grūts, taču ar tādiem uzticamiem domubiedriem tautas jaunrades jomā kā Skaidrīte Zukule, Viktorija Urbanoviča viss ir pa spēkam. Uzstāšanos uz skatuves viņas sāka ar tērpiem no savām kumodēm, tad nāca palīgā pagasta vadība. Cik daudz bijis koncertu! “Rauduvīte” piedalījusies starptautiskajā festivālā “Baltica”, daudzos Latvijas un reģionālā mēroga kultūras pasākumos. Ne mazums spilgtu tautas svētku ar folkloras kopas piedalīšanos noticis Krāslavā un Skaistā! Iepriecina tas, ka kolektīvs kļūst aizvien jaunāks. Baiba Donika un Aija Umbraško radīja papildu kolorītu ansamblī, kas vienmēr meklē un atrod jaunas radošas iezīmes.

Marija dzimusi pirms pašiem Jāņiem, 22. jūnijā. Tas ir skaists un laimīgs laiks!

ATTĒLĀ: pirms trīsdesmit gadiem; portrets mājas interjerā.

Aleksejs GONČAROVS