Nereti dzirdamas žēlabas par to, ka jaunā paaudze ir pārāk slinka un nevēlas strādāt. Tomēr vismaz laukos pusaudžiem vasarās algotu darbu dabūt ir praktiski neiespējami vai ļoti sarežģīti, par to liecina Robežnieku pagasta pieredze.
Alekseja GONČAROVA foto“Vēl nesenā pagātnē valstsvīri dikti skaļi diskutēja, ka iestādes un uzņēmumi nevēlas ņemt bērnus strādāt, bet mums šogad neiedeva tik vietas, cik prasījām,” stāsta Robežnieku pagasta pašvaldības priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne. “Vēlēšanos strādāt algotu darbu vasaras brīvlaikā izteica aptuveni 30 mūsu skolas bērnu, vajadzēja likt cepurē lozes, sakratīt un lai visu izšķir veiksme. Pagasta pašvaldībai tika dota iespēja nodarbināt vien divus skolēnus, vēl četri bērni strādā pie trim lielākajiem zemniekiem. Tātad mums palīdzēja nodarbināt kopumā tikai sešus skolēnus, kuriem valsts maksā pusi minimālās algas, bet otru pusi - darba devējs, plus arī nodokļus. Tomēr bērnu vēlēšanās strādāt ir tik liela, ka paši pieņēmām darbā vēl divus skolēnus. Turklāt vasaras periodā ir tik daudz darāmā, ka šobrīd pat bezdarbniekus nodarbinām lielākā skaitā nekā varam atļauties iesaistīt algotajos sabiedriskajos darbos. Tik, cik mums vajadzētu, valsts vienkārši nefinansē.”
Līdz ar to algu šovasar Robežnieku pagastā kopumā saņems astoņi bērni - gan zemnieku saimniecībās, gan pašvaldības teritorijas labiekārtošanā nodarbinātie. Pēc Ē. Gab-rusānes domām, skolēnu nodarbinātībai vasarā ir milzu nozīme ne tikai pilsētā, bet arī laukos. Te tā varbūt pat lielāka, jo bērnu nopelnītais lats tomēr ir neliela atslodze ģimenes kopējam budžetam. Tas, ka bērni vasarā strādā un nopelna, ir ļoti svētīgi, jo tā viņi iemācās gan darba disciplīnu, gan kārotajiem pirkumiem var izlietot pašu nopelnīto naudu, kurai ir pavisam cita vērtība nekā mammas vai tēta iedotajai. Viņi arī jūtas līdzvērtīgi ar pieaugušajiem, kas arī ir pozitīvs ieguvums.
Juris ROGA