Trīs laimīgas dienas

Zinātniskā doma un atpūtas industrija nestāv uz vietas, tas, kas vakar šķita tikai kā sapnis, šodien kļūst par novecojušu uzskatu. Ieraudzījis kāroto preci, mūsu copmanis aizlienēs naudu, taču iegādāsies karbona makšķeri par 20 - 30 latiem, bet supermūsdienīgam spiningam nežēlos arī simtu. Voblers, kas ir supermoderns vizulis, maksā gandrīz desmit latu, un šī prece ilgi nepaliek veikalu plauktos. Laimīgais copmanis no Daugavpils kādu reizi man atļāva pataustīt spiningu, kas nokomplektēts ar Japānas ražojuma spoli... pusotra tūkstoša dolāru vērtībā. Vispār es neesmu skaudīgs cilvēks, taču tajā mirklī gluži kā nelabais apsēda... Protams, tik dārgs makšķerrīks var nekad arī neatmaksāties, toties kāda laime ir paturēt to rokās! Kopš tā laika, kad es kļuvu par astoņu metru garās makšķeres “Sabaņejevs” īpašnieku un iegādājos pāris firmas fīdera makšķeru “Salmo”, mani pārņēma jaunas cerības, izjutu neiedomājamu komfortu. Pēc Krievijas pasūtījuma lieliskās makšķeres izgatavoja Dienvidkoreja, ievērojot divus svarīgākos testus: drošumu un ilgu mūžu, tāpēc šāda šedevra cena (60 latu) man arī tagad šķiet nepamatoti zema. Es jau sapņoju par tās pašas sērijas spiningu.

Skaidra lieta: iegādājoties kāroto makšķerrīku, tā īpašniekam ir grūti nosēdēt mājās. Tieši ar šo apstākli izskaidrojams fakts, ka makšķernieku pulks vairojas aritmētiskā progresijā. Pašlaik atrast kādu klusu vietu pie upes vai ezera ir gandrīz nerealizējams sapnis. Tagad, godājamie lasītāji, jūs sapratīsiet, kāpēc es pavadīju Jāņunakti uz Daugavas. Lai piedod man Jāņi un Līgas. Lai cik bēdīgi tas būtu, taču ar gadiem darba kļūst aizvien vairāk, un šajā atklātā ūdens sezonā man izdevās pamakšķerēt tikai trīs reizes. Pirmo reizi jūnija saullēktu es sagaidīju ar draugu Aleksandru Smirnovu. Arī makšķerējot spēkā ir paruna “Pirmie kucēni jāslīcina”. Tikai mums, atklājot laivu sezonu, izdevās izvārīt reti smaržīgu putru zivīm un piestāt veiksmīgā vietā. Uz mana āķa patrāpījās lieliskas raudas: dažu eksemplāru svars sasniedza mārciņu, bet mans pārinieks noķēra pamatīgus pličus. Steigā (mēs makšķerējām pusi dienas un man nebija tiesību nokavēt atbildīgu fotografēšanu), vienkārši aizlaidām garām lielu sensāciju. Vēlāk noskaidrojās, ka Sašas pliči svēra 1,2 kilogramus. Latvijas rekordu sarakstā šīs zivju sugas vispār nav, bet makšķerēšanas zinātnes klasiķis Leonīds Sabaņejevs raksta: “Pliči nekad nesasniedz iev?rojamus izm?rus. Liel?koties to svars nep?rsniedz 400 g un garums ir maz?ks par 30 cm; ret?k sastopami 600 - 800 g smagi eksempl?ri un tikai nedaudz?s viet?s, piem?ram, Somu j?ras l?c?, L?dogas ezer? tie sver l?dz 1,2 kg.”

Tāpēc mūsu gadījumā reģistrācija bija vienkārši nepieciešama, bet... Runa nav par rekordiem, bet gan par prieku, ko mēs izbaudījām torīt no saskarsmes ar dabu. Līgonaktī es sēdēju laivā viens un guvu īstu baudu. Uz upes neredzēja neviena cilvēka, kas gadās ārkārtēji reti. Lietus, kas visu laiku smidzināja, nesabojāja man noskaņojumu, bet par pacietību es tiku atalgots. Izbarojis zivīm pusspaiņa putras, kas bija izvārīta pēc savas slepenās receptes, es noķēru svara ziņā tikpat daudz lielisku raudu. Ilgstoša iebarošana pievilināja uz manu vietu arī plaužus. Pirmā svars pārsniedza kilogramu, otrais bija nedaudz mazāks, bet trešais norāvās... Atzīšos godīgi: ne jau vislielākais.

Trešo reizi sestdienas rītu mēs sagaidījām uz upes atkal ar savu pastāvīgo pārinieku. Par spīti cerībām rīta cope bija slikta. Atkal fotogrāfa kaislība pārspēja makšķernieka kaislību: dienas laikā es vairākkārt ņēmu rokās fotoaparātu. Tam grūti noticēt, taču uz ūdeņiem mēs pavadījām tieši divpadsmit stundu un bijām vienisprātis, ka tā bija lieliska atpūta. Visi mūsu pūliņi pārspēt viltībā plaužus izgāzās. Tajā ideālajā rītā mūsu iecienītajās vietās plauži neparādījās. Toties mani patīkami pārsteidza 800 gramu smagais sapals, kas uzķērās uz fidera piecu metru dziļumā. Temperatūras pazemināšanās jūnija pēdējās dienās pārtrauca knišļu lidojumu, un sapali, acīmredzot būdami izsalkuši, barību vairs nemeklēja ūdens virspusē, bet pārvietojās dziļumā. Sviestmaize no grūbām un mušas kāpuriem upes skaistulim iegaršojās.

Virs mums visu laiku riņķoja kaijas, šad tad pārlidoja pīles, bet pa upi peldēja smailītes un kanoe laivas. Stundas ritēja gluži kā minūtes...

Aleksejs GONČAROVS