Vistalantīgākā un visspējīgākā

SvetlanaJānorāda, ka Krāslavas ģimnāzijā viņa mācījās humanitārajā klasē, taču Annas Juškevičas pedagoģiskais talants palīdzēja jaunajai Svetlanai gūt skaidrību sevī. Iespējams, ka skolnieces šaubām darīja galu viņas zinātniskais pētniecības darbs matemātikā, kas guva augstu atzinību valsts līmenī. Piemiņai par to zīmīgo notikumu Svetlanas istabu rotā otrās pakāpes diploms ar premjerministra Aigara Kalvīša parakstu. Vēl viena laimīga sakritība: tā skolas projekta vadītājs bija asociētais matemātikas profesors Andrejs Cibulis. Darbs ar viņu arī nostiprināja nākamās studentes pārliecību: “Matemātika ir mans sapnis.” Tagad, izskaidrojot savu sarežģīto izvēli, Svetlana uzskata, ka, iespējams, atsaucās arī gēni. Arī viņas māmuļa zināmā mērā matemātiķe: viņa ir diplomēta grāmatvede.

Turpinot sava nekļūdīgā lēmuma tēmu, studente atzinās, ka arī mācoties Robežnieku pamatskolā, viņas mīļākais priekšmets bija matemātika. Bet, lūk, ģimnāzijā viņa uzskatīja par nepieciešamu apstiprināt valodu zināšanas un izvēlējās humanitāro klasi. Lieliski pārzinot krievu valodu, viņa izdarīja akcentu uz latviešu valodas un vēl angļu un spāņu valodas apgūšanu, un viss meitenei izdevās. Apzinoties angļu valodas prasmes īpašo nozīmi, Svetlana ir apņēmusies turpināt augstskolā arī spāņu valodas apgūšanu, kas viņai īpaši patīk. Dzīvē viss var noderēt.

Ir zināms, kādu uztraukumu pārdzīvo skolu absolventi, kārtojot eksāmenus augstākajās mācību iestādēs. Taču Svetlana mierīgi iestājās uzreiz divās augstskolās: RTU un LU, bet izvēlējās universitātes budžeta vietu Fizikas un matemātikas fakultātē. Saņēma ne tikai vietu studentu kopmītnē, bet arī 70 latu stipendiju. Viņa atzīstas, ka sākums bija grūts, taču jau otrajā semestrī Svetlana pilnībā apguva jauno izglītības ritmu. Viņu uzreiz ievēlēja studentu pašpārvaldes padomē, taču šis sabiedriskā darba veids viņu pa īstam neaizrāva. Ne jau ar mācībām vien... Un rudenī Svetlana sapņo piedalīties konkursā, lai tiktu ieskaitīta profesionālajā korī. Pēc rakstura viņa ir radošs un vispusīgi attīstīts cilvēks. Aizraujas ar skriešanu un ciena peldēšanu. Ļoti daudz lasa

Starp citu, augstskolas pārbaudījums izrādījās pa spēkam ne jau visiem pirmkursniekiem. Viņas grupā no 30 cilvēkiem pēc vasaras sesijas kļuva par septiņiem mazāk. Bet mana sarunbiedre tikai apstiprināja izdarītās izvēles pareizību: “Eksaktajai matemātikas zinātnei ir divas puses. Pirmā - skopas teorēmas, rakstītas patiesības, kas jāsaprot un labi jāzina. Otrā - radošā, kad tu pats mēģini atrisināt, pierādīt vai noliegt. Perspektīva ir plaša: mūsu specializācijas profesionāļi pieprasīti pedagoģijā, banku sfērā un citos mūsdienu biznesa virzienos. Laiks rādīs...”

Es vēroju Svetlanu jau vairākus gadus: aktīvā jaunatne allaž atrodas visu redzeslokā. Viņas spīdošo uzvaru rajona konkursā The best uzskatu par likumsakarīgu. Lai gan uz starta meitenei ļoti nepaveicās: viņas partneris Ivars Orups, kā saka, rāvās uz pusēm. Viņš gan uzstājās uz skatuves ģimnāzijas deju an-samblī, gan aizstāvēja Robežnieku godu talantu un skaistuma konkursā. Tāpēc prezentācijā uz skatuves iznāca sešarpus pāri: Ivars tolaik mainīja deju tērpu pret izeja-mo. Taču Svetlana, kura ir pieradusi savaldīties jebkurā situācijā, ātri koncentrējās un pēc viņas tagadējā atzinuma sacīja: “Jāuzvar.”Acumirklīgam apjukumam sekoja parastais azarts, un meitene no Robežniekiem iesaistījās cīņā, kur ļoti daudz izlēma improvizācija, bet izdomu viņai aizņemties nevajag. Mēģināja tikai autobusā...

Par atbildīgo konkursu Svetlana uzzināja tikai trīs dienas iepriekš. Viņai uz Rīgu piezvanīja draudzene Iveta Kairāne un pateica: “Jāaizstāv mūsu Robežnieku gods, bet labākas par tevi kandidatūras nav.” Par negaidīto piedāvājumu studente ilgi nedomāja: “Pirmkārt, atteikt nav manā raksturā, bet te lūdz labākā draudzene... Otrkārt, ja sacīsi “jā”, kur lai ņem balles kleitu konkursam?”

Svetlana piekrita, un tagad var atklāt mazo noslēpumu: balles tērpu viņai aizdeva jauniešu labākais draugs Maija Šemele, kleita viņai derēja kā uzlieta. Tā pagasta jauniešu organizācija “Robežnieku kodols”, kuru savā laikā vadīja arī Svetlana Komara, izcīnīja svarīgu uzvaru. Lieliski atceros to Svetlanas zvaigžņu stundu, kad man aiz muguras gavilēja atbalsta grupa Ērikas Gabrusānes un Maijas Šemeles vadībā: Robežnieki nemīl zaudēt! Tagad skaistuma un erudīcijas konkursa uzvarētāja atklāj otro noslēpumu: “Kad nosauca manu vārdu un izsauca, lai pa-sniegtu galveno balvu, man kājas saļodzījās, paklupu. Tas bija no pārpūles un prieka, kas pārņēma mani. Tā bija visskaistākā uzvara manā dzīvē, kas deva jaunu spēku pieplūdumu. Mainījās pašnovērtējums, un tagad šo svarīgo panākumu gribas ne tikai paturēt, bet arī attīstīt. Visvairāk priecājās mana māmiņa: “Redzi nu, bet tu vēl šaubījies. Tu esi vistalantīgākā.”

“Svetlana, bet kas tev dzīvē ir galvenais?” atvadoties jautāju. Lūk, kāda izskanēja atbilde: “Šobrīd? Studijas un draugi, bez kuriem es nevaru iztikt. Un vēl svarīgāka ir ģimene, tēva mājas un dzimtā puse, kur es smeļos dzīves spēkus. Vasaru pavadīšu laukos, palīdzēšu vecākiem saimniecībā, lauku darbi man patīk. Remontēšu dzīvokli, kas man arī ļoti patīk: bez radošas pieejas teicamu rezultātu nenodrošināsi. Jūlija beigās apciemošu savu vecmāmiņu Ukrainā, bet tagad, atvainojiet, man jāskrien, mēs ar Robežnieku draugiem strādājam pie jauna projekta...”

Lūk, kā par manas publikācijas varoni izteicās Ērika Gabrusāne: “Apbrīnojami aktīva meitene, visur paspēj. Kļuva par rīdzinieci, bet palika mūsējā, lauku meitene. Saprot, cik grūti mums iztikt bez viņas.”

Aleksejs GONČAROVS