Zem vienām debesīm citā zemē jeb Stāsts par Zviedriju

Bet pusnakts, kas atver durvis dzīvei Zviedrijā. Tā bija pusnakts no 18. uz 19. augustu pagājušajā vasarā. Lēmums pieņemts, atvadu asaras izraudātas.

Uz Zviedriju aizbraucu no Latvijas Universitātes kā apmaiņas studente ar Campus Europae (Erasmus) programmas starpniecību. Kāpēc Zviedrija? Pirmā lielā pieredze ārpus dzimtenes. Baltijas jūru var šķērsot tikai 50 minūšu lidojumā. Studentu lielā iespēja - lētie lidojumi. Augsti attīstīta, labklājības valsts. Kā tas viņiem izdodas? Devos noskaidrot. Bet daļēji nebija pat īsti svarīgi, uz kuru valsti braukt, būtiskāk - ar kuru cilvēku. Pazīstamā un labā draudzene Anastasija no Ventspils arī izvēlējās Skandināviju. Lai notiek! Divatā daudz vieglāk.

Pirmais iespaids par zviedriem - atbildīgi, rūpīgi, atsaucīgi, bezgala organizēti un punktuāli. Pirmā nedēļa bija viņu rokās. Simts un viena aktivitāte - ekskursijas, uzņemšana pilsētas domē, Erebrū universitātē, informācijas dienas, pikniki, organizētas pusdienas. Organizēts viss. Ne brītiņa, lai mierīgi apsēstos. Tikai vēlāk sapratu, ka tas bija ar nodomu, lai mēs, apmaiņas studenti, vieglāk iejustos jaunajā vidē un neskumtu pēc mājām.

Pirms braukšanas uz Zviedriju biju dzirdējusi: zviedri ir rezervēti, klusi, pat garlaicīgi. Mani novērojumi - viņi ļoti reti pirmie uzsāk sarunu, taču nav likuma bez izņēmumiem, protams. Ir zviedri, kuri daudz ceļojuši vai arī atklājušies pēc mazākas vai lielākas alkohola devas. Es izvēlos pirmos, ar viņiem var kalnus gāzt.

Zviedrija ir plaši pazīstama ar saviem stingrajiem likumiem un kārtību. Un, turpinot par alkoholu, to var iegādāties tikai vienā veikalā pilsētas centrā ierobežotā laikā. Nekā citādāk, tāpēc viesības parasti tiek iepriekš plānotas un veikala garās rindas brīžiem atgādina PSRS laiku rindas pēc desas vai cukura.

Nez vai stingrās kārtības vai zviedru kultūras īpatnību dēļ, bet viņu dzīve un ikdiena šķiet pārāk saplānota. Visam savs konkrēts laiks tiek atlicināts. Bez pārsteigumiem. Man kā spontānas dabas cilvēkam, tas bieži vien likās nepieņemami.

Kas tad īsti ir Zviedrija? Labklājības valsts? Jā! Sociālās garantijas, acīmredzamās rūpes par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Viss ir iekārtots tā, lai iedzīvotājiem būtu ērti, labi un droši. Un tiešā tā arī viņi jūtas. Nodrošināti, pārticīgi un neapdraudēti. Vienīgi nedaudz aizdomīgi pret jauno un citādo. Pieredzēju tur vēlēšanu laiku un patiešām jutu viņos diezgan lielas bailes no pārmaiņām. Tomēr pati apmaiņas studenta būtība ir nenovērtējama. Gadu pilnīgi jauna dzīve. Iepazīt citu valsti, tajā pašā laikā atrodoties internacionālā vidē starp simtiem citu ārzemju studentu ne tikai no Eiropas, bet no visām pasaules malām. Mēs visi kļuvām par vienu lielu ģimeni, un visi šķita tai piederīgi kā pogas vienam kreklam. Jutos kā sadevusies rokās ar visu pasauli.

Zviedrija ir studentiem ļoti labvēlīga. Bezgala daudz iespēju. Kas izdevās man? Zviedru valodas apgūšana, angļu valodas pielietošana praksē, nesaspringts mācību grafiks, salsas dejas stundas, rakstīšana universitātes avīzei, darbošanās apmaiņas studentu organizācijā, ceļošana pa Skandināviju, pedagoģijas stu-dēšana, prakse zviedru skolās utt.

Studijas universitātē zviedriem ir bez maksas. Arī izglītības sistēma pavisam atšķirīga. Viņi paralēli apgūst tikai vienu mācību priekšmetu, un pēc katra priekšmeta ir eksāmens. Tā ir vieglāk koncentrēties un apgūt mācību vielu. Mūsu sesijas ir daudz grūtākas. Gan skolās, gan universitātēs zviedri lielāku uzsvaru liek uz analītiskās domāšanas attīstību, kamēr pie mums ļoti daudz informācijas ir jāiekaļ no galvas, tāpēc mans secinājums ir tāds, ka Latvijā mācīties un studēt ir nesalīdzināmi grūtāk.

Taču viens no mīnusiem viennozīmīgi ir augstās cenas. Zviedrija ir ārkārtīgi dārga valsts. Īpaši transports un pārtika (salīdzinājumam - maize maksā vidēji 20 kronas (Ls 1.40), viens brauciens sabiedriskajā transportā studentam ar atlaidi 10 kronas, kas mūsu naudā ir Ls 0.70.). Bez stipendijas būtu neiespējami.

Vēl viena manāma atšķirība ir tāda, ka zviedriem ir ļoti augsti attīstītas tehnoloģijas, piemēram, bibliotēkās grāmatas izņemamas un nododamas caur speciāliem tehnoloģiskiem aparātiem. Šajā ziņā zviedri ir diezgan tālu mums priekšā. Ko tik viņi nav izgudrojuši, lai atvieglotu sev dzīvi. Ir jau ērti, taču, atzīšos, bija brīži, kad man pietrūka īpašās un senlaicīgās latviešu bibliotēku atmosfēras. Man patika tas, ka viņi cenšas ievērot veselīgu dzīves veidu, ikdienā pārvietojoties ar velosipēdiem. Simtiem velosipēdistu uz ielām - gan skolēni, gan biznesmeņi uzvalkos, gan sievietes ar bērniem, kuri iesēdināti speciālos velo sēdeklīšos, gan pensionāri. Veloceliņi ierīkoti perfekti un kārtīgi. Par to arī Latvijai vajadzētu padomāt.

Šis atšķirīgais, krāsainais, piepildītais un aktīvais mans dzīves periods, ko sauc par Zviedriju, ir beidzies. Bez visām iespējām un zināšanām, ko tur ieguvu, tas bija liels pārbaudījums un piedzīvojums man personīgi - būt nepilnu gadu prom no mājām, izjust lielāku atbildību, patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus, paskatīties uz sevi un savu valsti no cita skatu punkta, bet galu galā atgriezties un saprast, cik ļoti svarīga man ir dzimtene, mājas un mīļie cilvēki, ka dzīve ir meklēt un būt. Ļoti svarīgi, lai būtu mērķis.

Inga PIZĀNE