Desmit soļi ceļā uz laimi

Valērijs Zamjatins ir mans sens paziņa. Populārais muzikālais duets “Dana” ir biežs viesis ballēs, uz kurām tiek ielūgti arī korespondenti. Vārdu sakot, tāda pavirša pazīšanās. Taču pirms mēneša, kad es gatavoju rakstu par Anitas un Kazimira Leikumu audžubērniem, negaidot noskaidrojās, ka žēlsirdības piemērs viņiem esot Valērija un Līvijas (Anitas māsas) ģimene. Gatavojoties rakstīt par šo interesanto tēmu, es gaidīju, līdz uzradīsies gadījums. Jau pirmajā tikšanās reizē kādā ballē es palūdzu Valēriju neatteikt man tikšanos ar viņu. Mazliet padomājis, viņš piekrita.

Māja, kur valda prieks, atrodas labā vietā, tāpēc par Hmeļņicku ciema ilgu mūžu var neuztraukties. Blakus lielceļš, līdz Izvaltai - trīs kilometri. Ar tipiskās Latgales sētas saimnieci es iepazinos pirmo reizi: agrāk kaut kā neiznāca. Sagaidījusi ciemiņu pagalmā, Līvija aizveda mani uz māju, kur uzreiz sāka skanēt dzīvā mūzika. Acīmredzot tieši tā te pieņemts sagaidīt viesus.

Nojaušu, ka viņu dēļ Valērijs arī sācis būvēt pirti ar banketu zāli apmēram 40 cilvēkiem. Torīt kā vienmēr priekā staroja sešgadīgās Danas un desmitgadīgā Oļega sejas. Izrādījās, ka Valērijs nemaz nav no Izvaltas, kā man šķita, bet gan no Šķeltovas. Pirms gadiem desmit viņš brauca uz mājām pa apledojušu ceļu un panāca meiteni. Piebremzēja, iesēdināja mašīnā un aizveda Līviju līdz viņas mājai. Nevar sacīt, ka viņi nemaz nebija pazīstami: kura gan meitene nepazīst jautro muzikantu? Tikai tas ziemas vakars izrādījās liktenīgs: uzreiz divas sirdis ķēra Amora bultas. Ar kāzām viņi nolēma nesteigties, taču rīkojās ne ar mazāku atbildību: jaunais pāris nopirka labu māju netālu no Līvijas dzimtajām mājām. Tā arī sāka dzīvot un saimniekot kopīgi...

Viss būtu labi, taču Dievs nedeva viņiem bērnus, bet tā gribējās. Gudri cilvēki vienmēr atradīs izeju no šīs, šķiet, bezizejas situācijas. Te arī gadījums palīdzēja. Kaimiņmājā dzīvoja Naujenes bērnu nama direktora māte, viņa arī palīdzēja ar padomu. Tēvam ļoti gribējās dēlu, un piecgadīgais Oļegs uzreiz iepatikās audžuvecākiem. Bet viņa māsiņa Dana ļoti slimoja un pastāvīgi atradās slimnīcā. Šis apstāklis Līviju nemaz nenobiedēja un, tiklīdz ārsti atļāva, brālis un māsa sāka dzīvot kopā. Tad lauku ģimenē iemājoja patiesa jautrība. Te es atcerējos Anitas vārdus: “Līvija vienā mirklī pārvērtās, kļuva jaunāka. Viņas dzīve ieguva jaunu jēgu.”

Drīz vien noskaidrojās, ka Dana un Oļegs ir talantīgi skolas pašdarbnieki un dziedātāji. Te arī es atcerējos jaunās Danas lielisko uzstāšanos izlaiduma ballē Izvaltā. Viņas brāļuks patīkami pārsteidza ar pieaugušiem cilvēkiem raksturīgo sabiedriskumu. Uzmanīgi vērojot viesi, viņš pēkšņi atzinās man, ka arī pats sapņo kļūt par korespondentu. Kā apstiprinot teikto, sāka stāstīt par svarīgiem lauku dzīves jaunumiem. Pirmkārt, pirms nedēļas vecāki uzdāvināja māsiņai divriteni, un Dana iemācījās braukt ar šo transportu vienas dienas laikā. Otrkārt, mājā ir divi datori, taču tie nav pieslēgti Internetam. Oļegs pa elektronpastu sarakstās ar draugiem, šim nolūkam ar divriteni nākas braukt uz bibliotēku. Apnicis. Braucieni uz veikalu arī ir viņa rūpes, un karstajās dienās Oļegs parasti atved māsiņai un vecākiem limonādi un saldējumu.

Nākamais jaunums: kaimiņš, tēvocis Aleksejs, iemācīja Oļegu ķert zivis. Zēns izrādījās spējīgs audzēknis, tagad bieži vien velk no dīķa līņus un karūsas. Dēlam tā veicas, ka viņu atklāti apskauž pat tēvs. Brālītis un māsiņa kopā tīra zivis, tāpēc māmiņai atliek tikai svaigu pusfabrikātu likt pannā vai vārīt zupu.

Brāļa un māsas svarīgā audzinātāja ir apkārtējā daba. Oļegs pastāstīja, ka ziemā viņš ar ragutiņām vedot sienu un bietes kalniņā, kur vēlāk nāk mieloties meža kaziņas. Bet lapsas gan ir ļaunas. Minci savā būdā uzaudzināja mīlīgais suns Buļuks, bet rudā viltniece nesau-dzēja kaķīti un aiznesa, tikai ķepiņa palika sakņu dārza malā...

Uzklausījis Oļegu, aprunājos ar vecākiem. Noskaidrojās, ka tētis ir muzikants, bet šo mākslu skolās nav mācījies. Spēlējis ansambļos Šķeltovā un Konstantinovā. Sāka ar sitamajiem instrumentiem, bet akordus ar sešstīgu ģitāru viņam parādīja Andris Badūns, un šī mācība nāca par labu. Vēlāk Valērijs bez grū-tībām apguva basģitāras spēli, tad pārgāja uz taustiņinstrumentiem. Ar laiku iegādājās kāroto “Yamahu”. Kopā ar Kristīni Stivriņu viņi pieņem uzaicinājumus spēlēt kāzās, jubilejās, atpūtas vakaros ne tikai mūsu rajonā.

“Vai tad nerodas greizsirdība, muzikanti ir draiski ļaudis?” pajautāju Līvijai, lai pārbaudītu. Viņa pasmaidīja un mierīgi atbildē-ja: “Valērijs ievēro sauso likumu, tāpēc mana sirds ir mierīga. Vīru un tēvu gaida trīs mīļi cilvēki, un viņš nekad neaizkavējas.”

Te sarunā atkal iesaistījās Oļegs un izdarīja svarīgu papildinājumu: Mājās ir divas automašīnas “Audi”, kuras tētis pats remontē. Māmiņa arī ir autovadītāja. Vēl ģimenē ir trīs mobilie telefoni, drīz būs ceturtais, kad Dana nedaudz paaugsies.”

Šis gads pilnīgajai un draudzīgajai ģimenei ir īpašs: Līvija, diplomēta agronome ar augstāko izglītību, nupat pabeidza Latvijas Universitāti, kas dod viņai pilnīgas tiesības turpināt audzinātājas darbu Izvaltas pirmsskolas iestādē.

Arī Valērijs laiku nezaudēja veltīgi, viņš ir plaša profila mehanizators, kā arī virpotājs, elektriķis, kurinātājs, metinātājs... Pašlaik iekārtojies darbā par drupināšanas iekārtas operatoru. Lai arī ko viņš uzsāk darīt, viss viņam izdodas, par tādiem mēdz teikt - meistars ar zelta rokām. Jauno pirtiņu pie paša rokām radītā dīķa tālredzīgais saimnieks būvē saviem spēkiem. Skaisti, pamatīgi un prasmīgi - to es pats novērtēju.

Tieši desmit gadi pagāja kopš tā laika, kad Valērijs un Līvija sāka pārbaudīt savas jūtas. Tagad, kad ir atrastas ģimenes laimes atslēdziņas, pilnībā jāpabeidz audžubērnu adoptēšanas procedūra. Tie viņiem ir visdārgākie cilvēki. Vēl Valērijs Zamjatins un Līvija Bogdāne gatavojas rudenī pulcināt viesus laulību sakarā. Pienācis laiks...

Aleksejs GONČAROVS