Patīkamie priekšdarbi Muižā

Nākamajā dienā es bez grūtībām sameklēju Česlava un Jadvigas Oļševsku māju. Tā atrodas labā vietā: gandrīz pašā Andrupenes ciemata malā, arī līdz Biža ezeram ar roku var aizsniegt.

Šo pasakaino stūrīti jaunais Oļševskis noskatīja pirms 40 gadiem. Viņam, teicamam mehanizatoram, vietējais kolhozs toreiz palīdzēja pat ar bezmaksas būvmateriāliem. Kur tad liktenis saveda kopā Česlavu un Jadvigu? Viss bija ļoti vienkārši. Viņš dzīvoja Zundu ciemā, viņa - kaimiņu Ižoros. Jadviga ar skumjām atcerējās, ka tolaik ciemā bija 22 mājas, bet tagad - nevienas. Tā ir vēl viena sērīga izmirstošās Latgales lappuse.

Česlavs pazina Jadvigu kopš mazotnes, bet lai redzētos biežāk, pārlika laipu pāri upītei. Es pāršķirstīju vecos ģimenes albumus un pārliecinājos: lauku puisis un meitene bija viens otra vērti. Skaisti, stalti un, protams, strādīgi. Jaunībā dejoja ansamblī, arī balsis abiem bija labas.

Viņu kāzas notika tieši pirms piecdesmit gadiem. Viņi laulājās 8. jūlijā kaimiņu Pušas baznīcā, bet kāzas svinēja līgavas un līgavaiņa mājā. Česlavs ar lepnumu atcerējās, kā pats brūvēja alu kāzām, bet grādīgākajai dzirai iepriekš sarūpēja kviešus. Ja jau līksmot, tad līksmot ar vērienu! Visi līksmoja četras dienas. Gandrīz visi divu arteļu (“Krasnij oktjabj” un “Borec”) kolhoznieki toreiz dzēra par līgavaiņa un līgavas veselību. Sākumā jaunlaulātie dzīvoja pie līgavaiņa vecākiem, pēc tam noīrēja dzīvokli Andrupenē. Skaidra lieta: ciemata šaurība un pastāvīga steiga neiepatikās jaunajiem dzīvesbiedriem Oļševskiem, un viņi, rodoties pirmajai iespējai, nopirka mājiņu ezera krastā. Vēlāk, labi padomājuši, sāka būvēt jaunu māju un 1966. gada rudenī svinēja jurģus Muižas ciemā. Vīra darbs bija apgādāt ģimeni, un Česlavs ar traktoriem vienmēr strādāja tā, lai bērniem nekā netrūktu. Kad dēls un meita paaugās, viņa dzīvesbiedre aizgāja strādāt par pārdevēju. Tā nemanot Andrupenes lauku veikalā arī aizritēja 35 darba gadi. Jadvigai iepatikās saskarsme ar cilvēkiem, bet darbs tirdzniecībā ar pastāvīgu preču deficītu padomju laikos tika uzskatīts par prestižu. Tāpat kā visi laucinieki, dzīvesbiedri Oļševski paspēja tikt galā ar visu: darbu un mājas soli, viņiem vienmēr bija sava saimniecība.

Nebeidzamās rūpēs ātri aizritēja gadi, bērni sen atstāja dzimto ligzdu. Dēls Viktors ar ģimeni dzīvo netālu - Maltā, abi ar dzīvesbiedri strādā kokzāģētavā. Meita Marija pēc pedagoģiskā institūta beigšanas sen strādā par skolotāju Rīgā. Tagad mūsu viensētnieki nebeidz priecāties par saviem mazbērniem. Jadviga pat norausa asaru, kad padomāja, ka zelta kāzu svinībās nevarēs piedalīties mīļā mazmeitiņa Kristīne. Pēc tehnikuma beigšanas viņa devās peļņā uz tālo Īriju.

Tagadējā jaunatne par grašiem nesāks strādāt mājās, jaunībā taču gribas sasniegt visu un uzreiz. Otrā mazmeita, Evita, turpina mācības Lūznavas tehnikumā, Ksenija pabeigusi Latvijas Universitātes trešo kursu, bet Iļja pārcelts vienpadsmitajā klasē. Vecmāmiņa Jadzja pateica daudz sirsnīgu vārdu par katru mazbērnu. Iespējams, viņu dēļ viņa arī nesamazina savu pamatīgo naturālo saimniecību.

Protams, dēls un meita ir spējīgi nodrošināt savus bērnus, tikai vai tad aizliegsi vecmāmiņai un vectētiņam iepriecināt mazbērnus. Jadviga tā arī sacīja: “Nekādi nevaru nosēdēt bez darba. Jūnijā no trim govīm realizēju 800 l piena, jūlijā sanāks tonna. Mums ir truši, pāris sivēnu. Manam vecajam slimas kājas: atsaucās darba gadi par mehanizatoru, kad viņš sevi nemaz nesaudzēja. Tagad strādāju viena divu vietā, un pagaidām lauku darbs man nesagādā grūtības.”.

Muižas ciemā dzīvo draudzīgi un sirsnīgi cilvēki. Par visprasmīgāko saimnieci te uzskata Jadvigas tanti. Viņai ir komandiera raksturs, tāpēc ciema ļaudis sen viņu dēvē par Muižas komandantu. Kad Jadzja bija gados jaunāka, viņu uzskatīja par lielisku pavārmākslas meistari. Vaļasbrīžos talantīgā pavāre saskaitīja, ka savā mūžā viņa ir klājusi vairāk nekā 50 kāzu galdus, netrūka uzaicinājumu arī uz bēru mielastiem. Tagad mūsu Jadviga jau rimusies. Ar smaidu viņa sacīja man: “Lai tagad zelta kāzas mums rīko citi, mums ir lieliski kaimiņi. Olga jau piekrita būt par galveno saimnieci, Genādijs - par saimnieku. Otrais kaimiņš, Andris Beitāns, piedāvāja lielisku zāli, kur bez grūtībām var izvietoties seši vai septiņi desmiti viesu.” Česlavs turpin?ja: “Pagātnē palikuši iesala alus laiki, tagad veikalos var nopirkt atbilstoši jebkura gaumei. Bet degvīns gan tagad nav labs, tāpēc galdos būs paštecinātais. Garantēju augstāko kvalitāti.”

Beigās es aprunājos ar kaimiņieni Olgu, kura piezvanīja uz redakciju. Dzīve viņai sagādāja lielus pārbaudījumus, un visgrūtākajā laikā viņu ar bērniem kā savus aprūpēja dzīvesbiedri Oļševski: “Kad grūtajā 1995. gadā es paliku ar trim bērniem bez savas gotiņas, Jadzjas tante veselu gadu nesa pienu, bet naudu neņēma. Pastāvīgi mierināja mani gluži kā māte. Neskopojās ar labu padomu, aizdeva naudu, visādi palīdzēja. Vienmēr nesavtīgi. Nekad neaizmirsīšu viņas labestību. Oļševsku mājās vienmēr iegriežas ciemiņi, Jadvigai un Česlavam patīk sagādāt prieku citiem.”

Mūsu atklātās sarunas dienā sakoptajā viensētā ciemojās saimnieces brālis Ādams ar dzīvesbiedri Mariju. Pusgadsimta viņi nodzīvoja galvaspilsētā, agrāk pastāvīgi brauca uz laukiem atvaļinājuma laikā, tagad, kļuvuši pensionāri, te labprāt pavada visu vasaru. Spriežot pēc viņu vārdiem, Jadviga saimnieko gluži kā jauna meitene.

7. jūlijā Andrupenes baznīcā tiks reģistrētas Oļševsku zelta kāzas. Saticība un mīlestība jums, cienījamie jubilāri, jau ir, lai tad Dievs dod jums stipru veselību!

Aleksejs GONČAROVS