Bitenieks piektajā paaudzē

Āris BukoPalīdzēja šajā uzdevumā mūsu pašu gada sākumā izsludinātais fotoattēlu konkurss laikraksta mājas lapā internetā (http://www.ezerzeme.lv), kurā varēja piedalīties katrs, kurš māk kaut ko nobildēt. Laiku pa laikam pa kādam darbam iesūtīja arī mūsu senais paziņa Žans Buko, bet konkursa norises pēdējā dienā saņēmām attēlu ar parakstu “Bitenieks piektajā paaudzē”. Ieintriģēja, vai tiešām tā ir?

Kad redakcijas mašīna pieturēja pie Buko ģimenes mājas, saimnieks bija iegrimis darbā. Uzzinājis par žurnālistu vizītes iemeslu, viņš nolika nost zāles pļāvēju un aicināja negaidītos ciemiņus istabā. Kamēr pārējie ģimenes locekļi sameklēja šī raksta galveno varoni, Žans apstiprināja pašu būtiskāko - jā, dēls Āris ir bitenieks piektajā paaudzē.

“Pēdējā laikā esmu sācis interesēties par savas dzimtas koku,” stāsta Žans. “Nesen pat izdevās sameklēt vecvectēva fotogrāfiju, viņu sauca Antonijs Buko, mans vectēvs bija Ignacijs Buko, tēvs - Mečislavs Buko, tad pasaul? n?cu es - Žans Buko un mans dēls Āris Buko. Visi esam bitenieki. Antonijs nomira 1939. gadā, taču dzīvoja piesātinātu mūžu un sasniedza tam laikam ļoti cienījamu vecumu - gandrīz 90 gadu. Godīgi sakot, parasti visi bitenieki ir ilgdzīvotāji, tālab mani šis fakts neizbrīnīja. Par Antoniju informācija skopa, zinu, ka viņš viens pats audzināja dēlus, jo sieva agri nomira. Juliāns un Staņislavs kļuva par kolhozu priekšsēdētājiem. Vispār Buko šaipusē ir bijuši ievērojami ļaudis. Savu vectēvu Ignaciju atceros labi, tolaik pats biju tāds kā mans Āris šodien un tāpat ar interesi skatījos, kā vectēvs iet pie bitēm. Šī interese būtībā izrādījās kā pirmie sadīgušie asni. Vectēva darbu turpināja mans tēvs Mečislavs, kurš jau man atstāja 28 stropus un 15 bišu saimes. Tagad mums ir 50 stropi un 46 saimes. Rezervei vienmēr jābūt, patiesībā šī ir pamaza rezerve.”

Pie bitēm darba daudz, Žans apgalvo, ka nepieciešamības gadījumā tiek iesaistīta visa ģimene. Par to, ka biškopība nav sveša lieta arī pārējiem ģimenes locekļiem, drīz pārliecinājos pats. Istabā ienāca sarunbiedra sieva Irina un nepiespiesti viegli iesaistījās mūsu sarunā, atceroties nesen redzētu pārraidi par bišu terapiju Ukrainas televīzijā. Buko ģimenes locekļiem no pārsteiguma mute palika vaļā, kad par diviem bišu dzēlieniem cilvēks samaksāja desmitiem dolāru šīs terapijas praktizētājam Ukrainā.

“Izņēma biti, pielika pie muguras, un nauda nopelnīta,” stāsta Irina. “Mēs skatījāmies pārraidi un smējāmies, sak, pie viņiem cilvēki par to naudu maksā, bet pie mums par velti sadzeļ un nez kāpēc neviens nepriecājas. No otras puses - ir labi, ka bites dzeļ. Ja tā nebūtu, tad medus pie mums būtu lētāks par ūdeni...”

Atsprāgst durvis un istabā aizelsies ieskrien Āris, kurš, izrādās, jau bija devies makšķerēt. Šajā brīdī atcerējos vēl kādu šīs ģimenes iesūtīto fotodarbu “Atvedu tēti pavizināties!” mūsu konkursam, kurā zēns bļitko, bet tētis slido. Izrādās, puisēnam patīk makšķerēt, sevišķi iecienījis zemledus makšķerēšanu kopā ar tēti. Vecāki tūlīt pat noraksturo dēlu - viņš esot īsts dabas bērns! Bites, protams, pirmajā vietā, bet puikas intereses ir tik vispusīgas, ka visu aprakstīt nav iespējams. Viņš ir izcīnījis godalgotas vietas dažādos konkursos. Viens no nozīmīgākajiem panākumiem gūts 2. klasē, piedaloties vides pētnieku konkursā “Skolēni eksperimentē”, kad pats savām rokām izgatavoja putnu būrīti, kas tika atzinīgi novērtēts gan rajonā, gan valstī. Pašizgatavoto būrīti parādīt viņš nevar, jo labākie darbi tā arī palika Rīgā, taču panākumus apliecina diploms un grāmata. Mācību gada laikā Āris izcīnīja 3. vietu dabaszinību olimpiādē sākumskolā, bet pavasarī izcīnīja 1. vietu pagasta radošo darbu konkursā “Ģimenes talkas laikā”. Šogad pagasta pašvaldība prēmēja Āri ar 15 latiem par atsaucību un aktīvu piedalīšanos skolas dzīvē. Zēns ir mazpulcēns, visu vasaru aktīvi darbojas, lai rudenī varētu sekmīgi aizstāvēt savu projektu. Savulaik viņš jau ir izcīnījis 1. vietu konkursā “Dārzeņu Miķelis”.

Tomēr šos un citus panākumus aizēno Āra lielā mīlestība pret čaklajām medus vācējām. Viņš ir tik drosmīgs, ka pat tēvs mulst, atcerēdamies savas gaitas bišu dravā. Izrādās, Žans sākumā ļoti baidījies no bitēm. Dodamies dravā, viņš ģērbās bezmaz kā senlaiku bruņinieks, uzvelkot maksimāli biezu apģērbu, vatētos cimdus, masku un nekad neaizmirsa par dūmiem.

“Ja kāda bite rāpoja pa roku, man kļuva neizturami karsti,” atceras Žans. “Tagad es to visu uztveru mierīgi. Tagad man nevajag masku un dūmus, lai ietu pie bitēm, bet bišu dzēlienus panesu vieglāk par oda kodienu. Pavasarī pat gribas, lai kāda bitīte iedzeļ.”

Savukārt Āris jau no paša sākuma ar bitēm ir uz tu: “Man patīk, bail nemaz nav. Neraudu, ja kāda iekož. Visas bites nav vienādas, es pat vecmāmiņai to mācīju. Trani nedzeļ, bišu māte arī nē. Dzeļ tikai darba bites. Ir interesanti pavērot bišu deju. Ja bite, kas devusies izlūkot, atrod nektāru, tā atlido uz mājiņu un ar savu īpašo deju rāda ceļu citām bitēm: kurā virzienā dupsis, turp jālido, bet par attālumu bitīte ziņo ar spārniņu vicināšanu.”

Taisnība Āra vecākiem, kuri apgalvo, ka cilvēku, kurš baidās no bišu dzēliena, dravā pat maskā ar varu nedabūsi. Šovasar zēnam bites iekoda jau trīs reizes, turklāt sejā - sāpīgās vietās. Pēc tam viena acs uzpampa. Mamma viņu ir mudinājusi, pie bitēm ejot, uzlikt masku, bet viņš šiem aicinājumiem tikai atmet ar roku. Mūsu sarunā Āris arī pats uzsver, ka viņu interesē daba, un pastāsta, ka daudz informācijas gūst, skatoties televīziju, sevišķi patīk “Discavery”.

Malacis puika, turklāt tēvam viņš palīdz visās lietās, ne tikai pie bitēm. Izrādās, ka pat floristika zēnam nav sveša - ir ar ko lepoties arī šajā jomā. Tā kā ģimenē visi sazinās krieviski, tad skolā Ārim ir pagrūti, tomēr mācās viņš normāli un 1. septembrī ies jau 4. klasē.

Noteikti jāpastāsta, ka Buko ģimenē aug vēl divi bērni - meitenes. Vecākā, Katrīna, rudenī ies jau 9. klasē. Viņai tikai divos priekšmetos ir piecas balles, pārējās atzīmes augstākas. Tāpat kā brālis, Katrīna palīdz tēvam bišu dravā, piemēram, pirmos vasaras mēnešus uzmana spietojošās bites. Bērni labi apzinās šī darba atbildību, jo medus būtībā ir visas ģimenes iztika. Tomēr Katrīna lielākoties palīdz mammai pa māju un pieskata savu māsiņu - divgadīgo Lolitu. Viņai patīk arī lasīt grāmatas, iet kopā ar tēti sēņot, kā arī aizraujas ar kulināriju.

“Viņa ir mūsu lielā saimniecīte,” mīļi saka Katrīnas mamma. Visas sarunas laikā vecāku vārdos var just lepnumu un gandarījumu par pašu bērniem. “Meitai ļoti patīk gatavot, vienu laiku sapņoja par pavāra vai kulināra profesiju.”

Juris ROGA