Par bezgalīgi dziļu aku un svētdienas maizi

Mūsu avīzes darbinieki tradicionāli neatsakās no ielūgumiem. Protams, patīkamāk iet uz priecīgiem notikumiem, tomēr tagad nav tādi laiki. Izdzīvošanas problēma iedzinusi stūrī ne tikai daudzas pilsētnieku, bet arī laucinieku ģimenes.

Uz redakciju piezvanīja senā “Ezerzemes” abonente Valentīna Ignatoviča: “Aleksej, brauc šurp, ir divas problēmas...”

Sakopto viensētu stāvā ezera krastā, kur klusumā dzīvo Valentīns un Valentīna, sameklēju itin viegli — esmu te bijis arī agrāk. Bijušie pilsētnieki Ignatoviči nu jau sešpadsmit gadus dzīvo laukos. Valentīna saņem invaliditātes pensiju, viņas dzīvesbiedrs turpina strādāt par mežzini. Latgales mērogiem pieklājīga vīra alga plus pensija — it kā dzīvot var. Turklāt dzīvesbiedri attālajā viensētā nesēž, rokas klēpī salikuši. Viņiem viss aug tepat dārzā: augļi un dārzeņi, ir sava gaļa, bet vēl ir piens un pat savs medus.

Viss būtu labi, tikai viena nelaime: reiz Ignatovičiem apnika vest dzeramo ūdeni vairākus kilometrus. Sakrājuši naudu, nolēma pagalmā izrakt aku. Atbildīgs darbs — bez speciālistiem iztikt nevar. Dzimtajā avīzē “Ezerzeme” viensētnieki sameklēja vajadzīgo sludinājumu “Protu atrast ūdeni.” Uzaicināja Jāni. Pēc izskata solīdais cilvēks izraisīja uzticību. Pazemes āde-ru speciālists, apbruņojies ar diezgan vienkāršiem rīkiem, izstaigāja visu pagalmu un paziņoja priecīgo vēsti: ir divas vietas, kur var rakt aku. Iepriecinātie saimnieki, gaidot iespējamo komfortu, izvēlējās vietu pie pašas verandas. Turklāt gaišreģis paziņoja, ka pazemes ūdens atrodas salīdzinoši nedziļi: kādi pieci vai seši metri, ne vairāk. Nedaudz parēķinājuši, Valentīns un Valentīna nosprieda, ka jaunceltnei vajadzēs septiņus aku riņķus. Nebūdami sīkumaini, pasūtīja astoņus, tā, visādam gadījumam.

Gluži kā paredzēja...

Pieredzējušu zemesdarbu veicēju brigāde, kuru arī atrada ar avīzes palīdzību, pārliecināti ķērās pie darba. Ielaiduši zemē astoņus aku betona riņķus, meistari skumji konstatēja: ūdens nav! Ko lai dara, Ignatoviči vēlreiz aicināja uz Ostrovnas ezera krastu to pašu rīkstnieku no Krāslavas. Tas, atzinis, ka kļūdījies (kam gan negadās?), norādīja precīzu āderes atrašanās dziļumu — desmit metru. Sekojot parunai “Ja pateici “a”, saki arī “b”, sarūgtinātie pasūtītāji iegādājās vēl aku riņķus. Aku rakšanas meistari, profesionāli veikuši pa-pilddarbu, atkal paziņoja tās pašas skumjās vēstis: kā nebija ūdens, tā nav. Tikai pazemes vēsums. Katra laba ideja jārealizē, bet te, vienas vienīgas neveiksmes. Pieredzes bagātie meistari sameklēja kaut kur urbi, izurba akas sauso dibenu vēl divu metru dziļumā un apmēram pateica, ka nepieciešami vēl divi grodi. Taču nekādu garantiju, jo situācija ir nestandarta.

Ģimenes padomē Valentīns un Valentīna nolēma neriskēt, bet sameklēt citu rīkstnieku. Sameklēja, un viņa spriedums skan šādi: “Šeit ūdens nav!” Tagad iedomāsimies sevi izmisušo viensētas iedzīvotāju vietā. Gribēja komfortu, bet dabūja... Zemē ieraka apmēram tūkstoti latu, taču dzīvinošo valgmi tā arī nesagaidīja. Ko tagad darīt? Varbūt jūs, cienījamie lasītāji, pateiksiet priekšā. Ignatoviču tālrunis ir 5680396. Mūsdienās savairojies tik daudz ekstrasensu, gaišreģu un citu cilvēku dvēseļu dziednieku un dabas noslēpumu pazinēju. Reklāmas izdevumos piedāvā plašu okulto pakalpojumu spektru, protams, ne jau par baltu velti. Tikai ne vienmēr rezultāts ir tāds, kāds tiek gaidīts. Lūk, arī Valentīna Ignatoviča nolēma publiski izstāstīt lasītājiem par savu nelaimi, lai pasargātu no pārsteidzīga soļa citus. Prātīgi teikts: “Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez.”

Otra problēma uz šīs fona izrādījās pavisam vienkārša. Lieta tāda, ka no viensētas, kas atrodas aiz Ostrovnas ezera, tikt līdz lielceļam, pa kuru kursē autoveikals, nav viegli. Ignatoviči dodas pēc maizes uz Indru. Vairākkārt gadījās, ka brīvdienās vai darbdienu vakaros, nevienā no trim ciemata veikaliem nevar nopirkt maizi. Kā lai bez tās iztiek?

Es iegriezos divās tirdzniecības vietās. Man pateica vienu un to pašu: nekādu problēmu ar maizi Indrā nav. Pārdevēji ņem vērā pircēju pieprasījumu, tāpēc pasūta noteiktu maizes daudzumu. Tagad pircēji ir izvēlīgi — sakaltušu baltmaizi un rupjmaizi pirkt negrib. Svētdienās maizi vispār nepieved, to vajadzētu zināt visiem lauku iedzīvotājiem. Pats pārliecinājos: dienas pirmajā pusē veikalos bija svaigas maizes un citu pirmās nepieciešamības preču plašs sortiments.

Aleksejs GONČAROVS