“Viss lieliski, ak, daiļā marķīze...”

Vēlāk kaut kā nemanāmi šī summa palielinājās līdz desmit latiem. Tagad, lai vismaz kaut kā piepildītu ledusskapi, turklāt iegādātos arī kādu zivtiņu, kas kļuvušas gandrīz vai zelta vērtas, bez divdesmit latiem uz “mārketu” pat nav ko iet. Pat rēķinoties ar to, ka daži produkti būs nocenoti.

Arī pats, atcerējies, ka tuvojas atvaļinājuma laiks, aizgāju un vislētāko veikalu un izdarīju nepatīkamu atklājumu. Gada laikā viena kilograma grūbu cena palielinājās no 19 līdz 29 santīmiem jeb par 52%. Tas pats ir ar citiem putraimiem. Tieši tāpat lēni, bet neatlaidīgi cēlušās cenas maizei un citiem miltu izstrādājumiem. Labi, zivis var arī tik ļoti nebarot. Taču ko darīt pensionāriem, kuri Krāslavā tāpat spiesti meklēt vislētākās preces? Lai arī rudzu maizes ķieģelītis nav nekāds svaigais, tomēr lētāks. Aptiekās visu laiku var novērot, kā, pasniedzot farmaceitam recepti, vecie un slimie ļaudis lūdz iedot vislētākās zāles.

Tagad pievērsīsimies statistikai. Iztikas minimums Latvijā maijā bija Ls 130,16, t. i., par 0,9 % vairāk nekā aprīlī. Bet tālāk šokējošs secinājums: 86% Latvijas pensionāru saņem pensijas, kas mazākas par iztikas minimumu, kas padzīvojušiem cilvēkiem ļauj tikai izdzīvot. Tikai 14 % pensionāru saņem vairāk par 130 latiem.

Mūsu nesatricināmi mierīgais premjerministrs, saglabājot smaidīgu sejas izteiksmi sliktas spēles laikā, no televizora ekrāna pastāvīgi mierina Latvijas satrauktos iedzīvotājus: “Mūsu parlamenta valstībā viss kārtībā.” Neviļus gribas izteikt klasisko: Viss kārtībā, ak, daiļā marķīze...” Tikpat mierīga ir arī labklājības ministre Dagnija Staķe. Valdošo partiju pārstāvji (nemaz nerunājot par opozīciju) jau sen izrāda neapmierinātību ar ministres darbu pēc diviem ugunsgrēkiem pansionātos veciem cilvēkiem un invalīdiem. Arī pats vārds “labklājība”, kad runa par padzīvojušiem cilvēkiem, pēdējā laikā arvien biežāk liekams pēdiņās.

Ņemot vērā informāciju par visdārgāko pasaulē jaunceļamo Rīgas tiltu pāri Daugavai un citām grandiozām mūsu Saeimas sapņotāju fantāzijām, ciešāk jostas savelk ne tikai pensionāri un invalīdi. Astotā daļa mūsu valsts iedzīvotāju pamatdarbā pēc nodokļu nomaksas šogad saņem 109 latus, it īpaši tas ir raksturīgi mūsu visā nabadzībā slīgstošajā Latgalē. Sestā daļa nopelnīja no 109 līdz 150 latiem.

Valdības pastāvīga valsts ekonomisko problēmu neņemšana vērā noveda pie tā, ka Latviju atstāj darbaspējīgie cilvēki un sagatavotie speciālisti. Lieta nonāca tiktāl, ka šajās dienās valdības darba orgāna komitejas sēdē tika izskatīta “Migrācijas politikas koncepcija nodarbinātības kontekstā”. Kas gan ieradīsies mūsu nebūt ne plaukstošajā valstī? Vairāk nekā trešā daļa viesstrādnieku, kas iepriekšējā gadā atbrauca strādāt uz Latviju, bija krievi un ukraiņi.

Tās labējās partijas, kuras katru gadu zombēja nacionāli norūpējušos vēlētājus ar deokupācijas problēmām, praksē panākušas pretēju rezultātu, atverot ekonomiskās slūžas jaunam “okupācijas” vilnim. Pirmoreiz atjaunotās Latvijas neatkarības gadu laikā valsts līmenī tiek apspriests jautājums par atbraukušo strādnieku “nodrošināšanas ar dzīvokļiem” politiku. Tas fakts, ka mūsu ekonomika atrodas pirmskrīzes stāvoklī, vairs nevienam nav noslēpums.

Citās jomās — viss kārtībā...

Nobeigumā vēl viens valsts mēroga absurds. Tajā laikā, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības līderi korupcijas ziņā, valsts prezidente akceptēja neviennozīmīgos grozījumus likumā par interešu konflikta novēršanu. Tādā veidā tagad amatpersonas un valsts darbinieki (Saeimas un pašvaldību deputāti, ministri un prezidents) drīkstēs saņemt dāvanas, kas nav saistītas ar viņu dienesta pienākumu veikšanu, turklāt neierobežotā daudzumā! Daudzi eksperti iebilda pret tādiem grozījumiem, bet...

Apbrīnojama iemīlēšanās sevī!

Aleksejs GONČAROVS