Nometne garā stipriem

Mazpilsētas skaistās vietas, arodvidusskolas iespējas un mērenās cenas ir ļoti vilinošas nometņu organizatoriem arī no galvaspilsētas. Piemēram, dienesta viesnīca vienlaikus spējīga uzņemt līdz 400 cilvēku, kas parasti nav nepieciešams. Tik lielu slodzi viesnīca piedzīvojusi pirms dažiem gadiem, uzņemot 3x3 nometnes dalībniekus. Nometņu dalībnieku uzņemšana skolai dod iespēju nopelnīt un arī nodarbināt savus cilvēkus, jo tradicionālie pakalpojumi, kas tiek sniegti saviem audzēkņiem, kļūst nepieciešami arī skolēnu brīvlaikā.

Diennakts sporta nometne “Samurajs 2007”, kuru rīko bērnu un jaunatnes centrs “Kurzeme”, Dagdas arodvidusskolā bāzējas jau trešo vasaru. Nometnes vadītājs ir Latvijas Ašihara karatē federācijas prezidents Vitālijs Vasjanovs.

— Kāpēc nometnei izvēlējāties Rīgai attālo Dagdu?

— Labs laiks, labi cilvēki, labi dzīves apstākļi, labi ēdina — kā noprotat vienā vārdā gūti atbildēt. Bērniem ir nodrošinātas labas atpūtas iespējas un šeit ir arī lētāk, jo pie Rīgas tas viss maksātu jūtami dārgāk. Šī ir pirmā maiņa, kurā ir pussimta nometnes dalībnieku, viņus pieskata četri pieaugušie. Pēc pāris nedēļām ieradīsies otrā maiņa — 85 bērni un kādi 10-12 pieaugušie.

— Ar ko bērni nodarbojas šajā nometnē?

— Jāņem vērā, ka grupa ir jaukta. Ar savējiem mums nav problēmu, grūtāk strādāt ar nosacīti svešiem, jo 24 bērni šajā grupā nav tikai karatiski, bet gan viņu draugi, radi, paziņas. Otrā grupā būs 35 karatisti un 50 citi interesenti.

Jaukta grupa veidota tālab, lai šos bērnus, kuri raduši daudz laika pavadīt pie datora, sist kārtis vai bezjēdzīgi nīkt istabā, pievērstu aktīvajam sportam. Mēs viņus vedam laukā un liekam nodarboties ar sportu. Ja vismaz kāds no viņiem divās nedēļas izvēlēsies sev konkrētu sporta veidu, ar kuru nodarboties turpmāk, tad tas jau būs liels panākums. Nav mērķis panākt, lai viņi nāktu pie manis uz karatē treniņiem. Vispār ar karatē šajā nometnē nodarbojamies ļoti maz — katru dienu ir tikai viens pusotru stundu ilgs treniņš. Pamatā ir dažādas spēles: stafetes, futbols, basketbols, novuss, teniss, orientēšanās, šaušana, badmintons, rokas bumba un citas. Šo to no nepieciešamā atvedam līdzi, bet daudz kas ir uz vietas — arī ar to šī vieta laba mūs nometnei.

— Varbūt iepriecināsiet šejieniešus ar karatē paraugdemonstrējumiem? Mūspusē arī ir karatisti, turklāt viņi gūst labus panākumus šajā sporta veidā. Varbūt par kādu būsiet dzirdējuši. Būtu interesanti paskatīties, kā cīnās jūsējie.

— Līdz šim neesam mēģinājuši rādīt šeit paraugdemonstrējumus, bet ideja nav slikta, tiesa, grūti realizējama. Mēs pat nometnē trenējam tikai karatistus, uzņemt jaunus dalībniekus nav vienkārši. Gribas bērnus aizvest līdz kādam konkrētam rezultātam, bet ar svešiem tas nesanāk, jo kādā brīdī viņi ņem un aiziet projām.

Atzīšos godīgi, jūsējos karatē trenerus nepazīstu. Lieta tāda, ka karatē skolas stipri atšķiras, tomēr federāciju prezidenti ir savstarpēji pazīstami, regulāri kontaktējas, bet ar instruktoriem ir citādi. Ašihara karatē atšķiras no citiem veidiem ar pilnu kontaktu cīņas laikā, proti, sportists ar rokām, kājām, ceļiem un elkoņiem sit visur, bet aizsardzības nav nekādas, izņemot galvas aizsargcepuri. Neskatoties uz to, traumas spor-tisti šeit gūst retāk nekā bezkontakta sportā, jo Ašihara karatē sitienus gaida, ir tiem sagatavojies un neatslābst ne mirkli.

— Cik bērnu izgājis caur jūsu federāciju? Simti? Tūkstoši? Kas notiek tālāk?

— Tūkstoši! Cenšos uzturēt kontaktus ar saviem audzēkņiem ne tikai no Latvijas, man raksta no Amerikas, Īrijas, Zviedrijas, Itālijas, Krievijas, Lietuvas, Čehijas. Ir grūti nosaukt visas valstis, kurās strādā vai dzīvo mūsu bijušie audzēkņi. Ar daudziem sazināmies, bet parasti tas ir kādu svētku sakarā, kad apsveicam viens otru. Pēc tam, kad mūsu audzēkņi aiziet katrs savu ceļu, visbiežāk viņi turpina trenēties paši par sevi, jo mūsu valsts nav ieinteresēta sporta attīstībā. Es šeit negribu izcelt karatē, ņemsim jebkuru sporta veidu — nav redzama ieinteresētība. Ja vieglatlēti startē rezultatīvi, viņiem dod naudu, līdzko uzvaru nav — brīvi un uz redzēšanos! Ir rezultāts hokejistiem — nauda tiek viņiem. Nav rezultāta, nav finansējuma. Manuprāt, tāda attieksme nav īsti pareiza. Visos laikos sacīja, ka valsti dara slavenu divas lietas: sports un kultūra, bet politika — tā jau ir atsevišķa saruna. Pie mums nez kāpēc toni sportā nosaka politika. Bērni nāk, trenējas un kādu dienu man jautā: “Ko es darīšu pēc tam?” Man tikai atliek noplātīt rokas.

— Vai jūsu ilggadējā trenera pieredzē nav bijuši gadījumi, kad cilvēks apgūst karatē tikai tālab, lai pēc tam šīs prasmes izmantotu savtīgi, maigi izsakoties, uz ielas sadotu kādam pa kaklu.

— Ir tādi gadījumi, turklāt ne viens vien. Cīņas sportā pēc būtības cilvēks nāk trenēties, lai kļūtu stiprāks vai varētu palielīties, ka māk vicināt kulakus.

— Bet karatē taču tiek asociēts ar džentlmeniskumu, palīdzību vājākajam, vārdu sakot, cēlu rīcību!

— Tas patiesībā tā arī ir. Ja karatē pieiet tikai kā kaušanās mākai, tad tur neko nepanāksi. Ja cilvēks grib kauties, viņš kausies jebkurā sporta veidā. Ja karatē pieiet kā mākslai, stāsti bērnam, kas tas ir, kāpēc tā ir, liec saņemt taisnīgu sodu par pārkāpumiem utt., tad viss nostājas vietās. Bērni šajā sportā ātri nobriest, un izaug lieliski cilvēki. Spilgtu piemēru netrūkst.

Savulaik pie manis ieradās kāda mamma un ar asarām acīs stāstīja par dēlu. Briesmas, huligāns, smēķē, dzer, nemācās, naktī mājās reizēm nerādās, mīl kauties. Četrus gadus šis zēns nodarbojās ar karatē, visi viņa draugi praktiski aizgājuši neceļos, bet viņš kļuva par spēcīgu sportistu un guvis panākumus gan Latvijā, gan ārpus tās robežām, gan pasaules sacensībās. Sekmīgi pabeidza skolu, mācās ārzemēs, brīvi runā vairākas valodās, nodibinājis savu firmu. Ir citi pozitīvi piemēri, kaut vai starp puišiem, kuri šodien strādā par karatē instruktoriem. Kad cilvēks cītīgi trenējas, iet kādam sadot vairs nav interesanti, jo visu savu enerģiju viņš atstāj treniņā. Bet ir atsevišķi gadījumi, kad šo māku izmanto ļaunprātīgi. Ja kāds apgalvo, ka viņa sporta veidā viss ir ideāli, es tam nekad neticēšu, jo cilvēki pēc savas būtības ir ļoti atšķirīgi. Daudz atkarīgs arī no vecākiem, draugiem, ar ko satiekas — tam visam ir liela nozīme cilvēka dzīvē.

— Paldies par sarunu!

Juris ROGA