Garajā makšķernieku sarakstā, kuri piedalījās sacensībās Daugavas krastā, sameklēju tikai divus cilvēkus, kuri saņems apsveikumus pie Līgo ugunskuriem.
Krāslavietis Jānis Beitāns — pazīstama personība. Nav jau nekāds joks vienpadsmit gadus pēc kārtas būt par galveno tiesnesi individuālajās un komandu sacensībās “Daugava - Krāslava”.
Kad viss sākās? Bērnības gados, jo Jānis dzimis Frolu ciemā, kas atrodas pie gleznainā Ežezera. No tiem laikiem patīk makšķerēšana. Zvejot sācis tajos gados, kad makšķerauklas vietā izmantoti zirga astri. Kā jau visiem kārtīgiem copmaņiem, zēna gados Jankas vislielākā zivs ir notrūkusi. Vilka reiz astoņgadīgais puišelis ļoti lielu ruduli, kura norāvās, jau gaisā esot, — paštaisītā aukla neizturēja, pārtrūka. Izmisumā jauniesācējs zivju ķērājs arī iekrita ūdeni, tāpat kā viņa lielā skaistule zivs. Brangākus ruduļus viņš vairs savā dzīvē nav ķēris, toties tā neaizmirstamā diena visu dzīvu saglabājusies atmiņā.
Izauga Jānis, ieguva makšķerēšanas pieredzi, tagad, kad gadās nokļūt lielībnieku ar garajām rokām kompānijā, arī nelaiž garām iespēju parādīt sava rekordlielā plauža izmērus. Tas svēra trīs kilogramus astoņsimt gramus. Rets eksemplārs!
Visi populāro sacensību dalībnieki, gan vietējie, gan atbraucēji, vienmēr brīnījās par tiesāšanas augsto līmeni, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu vidū ir arī tādi, kas spējīgi pielietot dažādas viltības. Jānim vērīgas acis. Bija gadījums, kad viens copmanis mēģināja iesniegt lielu plaudi ar blāvām acīm. Viņš tika tā izsmiets, ka kopš tiem laikiem godīgu makšķernieku nominācijā tā arī nav rādījies. Galvenais tiesnesis vairākkārt atkārtoja: “Mēs organizējam makšķernieku, nevis krāpnieku sacensības.”
Vēl Jānis slavens ar to, ka zina daudz anekdošu par makšķerēšanu. Lūk, viena no tām: “Pēteri, sestdien makšķerēt brauksim?” jautā paziņa. “Nē,” viņš atbild. “Man sieva sestdien atļāva piedzerties mājās.” Jautra anekdote, tikai tāla no īstenības. Makšķerniekam patīk sagaidīt jaunas dienas dzimšanu, paklausīties putnu dziesmas un ar sirds trīsām vērot pludiņu. Cope ir zinātne un māksla, vislabākais veids, kā tikt vaļā no stresa.
Kalniešu Ivanam Ļahovskim Zabludkā tik tiešām neveicās. Tajā sestdienas rītā, kad ķērās tikai mazas zivtiņas, lielā mērā viss bija atkarīgs no rīkiem, kas tika izmantoti. Gluži kā atvainojoties, Ivans man teica, ka šobrīd remontē Indricas baznīcu, ir ļoti aizņemts. Tāpēc arī neatlika laika sagatavot makšķeres, ko pieredzējušais copmanis ļoti nožēloja. Upes krastā Ļa-hovsku ģimeni pārstāvēja pat trīs paaudzes. Šoreiz gan nepaveicās visvecākajam Ivanam un viņa dēlam Andrejam, kurš tieši pirms gada saņēma balvu par skaistuli sapalu. Šoreiz veiksme uzsmaidīja visjaunākajiem Ļahovsku copmaņu dzimtas pārstāvjiem.
Ivana mazdēls Jevģēnijs Gorkins bez jebkādas pieredzes, lai gan neizvilka divus plaužus, kuri aprāva makšķeres, tomēr vienu nelielu (790 gramu) izmānīja no ūdens gan. Tādā veidā viņa vārds ierakstīts sacensību “Daugava-Krāslava2007” uzvarētāju sarakstā. Arī viņa deviņus gadus vecā māsīca Jūlija Ļahovska saņēma piemiņas diplomu. Pati jaunākā populāro makšķerēšanas sacensību dalībniece, pieķērusi vīķes, pārspēja pieredzes bagāto tanti Terēzu. Tā ka Kalniešu copes meistaru dinastijai noteikti būs turpinājums.
Aleksejs GONČAROVS