Ja sāktu vēlreiz — ietu to pašu ceļu!

JanisLaikraksta numuram ar šo rakstu pie viņiem jānokļūst tieši Jāņu dienas priekšvakarā, kļūstot par mūsu nelielu dāvaniņu latvju tautas dzīvesveida turpinātājiem, vienlaikus lai tas ir sveiciens Jāņu vakarā Jāņa sētā, jo ģimenes galva kristīts kā Jānis. Vēl “Degutos” dzīvo Jāņa sieva Elita un divi krietni puikas: Oskars rudenī ies jau otrajā klasē, bet Edgars — sestajā.

Jāņu vakars šajās mājās ir īpaši svētki, uz kuriem ierodas radi, draugi, citi ciemiņi. Siers un alus ir neiztrūkstoša svētku maltīte, turklāt Jāņu sieru ģimenes locekļi arvien sien paši. Kādreiz Jānis pats darināja alu, bet tagad tam neatliek laiks. Lai sanāktu patiesi labs alus, vajag milzu pacietību un jāiegulda liels darbs, taču saimniekam vairs nav tik daudz brīva laika, cik būtu nepieciešams. Darināt alu pa roku galam Jānis arī neatļaujas, jo tad laikam nodotu sievastēva piemiņu — cilvēka, kurš viņu iemācīja brūvēt garšīgu alu, kādu nekad neiegūsi, ja ignorēsi sentēvu gudrības. Jānis ir akurāts, jebkuru darbu padara pamatīgi.

Kad redakcijas automašīna iebrauca “Degutu” mājas pagalmā, no pārsteiguma mute palika vaļā — saimnieks ar trimmeri cītīgi appļāva zāli mājas priekšā! Pilsētā tādā veidā kopj mauriņu, bet laukos nudien tā šķiet neierasta greznība. Varētu taču paņemt izkapti, un lieta darīta. Jānis nepiekrīt, sak, ar izkapti nebūs tik gluds pļāvums! Viņa dzīvesbiedre Elita ļoti mīl ziedus, katru gadu mājas priekšā top neliels košumdārzs savu un viesu acu priekam.

Borovsku ģimene pārtiek, pateicoties piemājas saimniecībai un sūram darbam — Jānis un Elita divatā slauc astoņas govis, realizē pienu. Vēl ir jāpaspēj pabarot arī teles, dažas cūkas, vistas. Savulaik abiem bija algots darbs. Jānis kādreiz mācījās Dagdas profesionāli tehniskajā skolā, atnāca praksē uz sovhozu “Kapiņi” un palika šeit strādāt par mehanizatoru uz “T-150K” līdz pašam saimniekošanas sabrukumam. Elita strādāja par audzinātāju pagasta bērnudārzā, pēc pirmdzimtā viņa vēl atgriezās darbā, bet pēc otrā bērna vairs nē, jo no-jauta, ka iestāde tiks slēgta un neredzēja jēgu iz-šķiest laiku. Ģimene vienkārši palielināja ganāmpulku. Interesanti bija uzzināt, kā viss sākās?

Jānis un Elita kāzas nosvinēja 1993. gadā. Pēc tām jaunie ievācās šajās mājās, kuras Elitai nopirka viņas vecāki. Māja diezgan plaša: trīs istabas un virtuve, kurā savulaik kalpojusi vecā krievu krāsns, bet tagad virtuve iekārtota mūsdienīgākā stilā, aprīkota ar visu svarīgāko sadzīves tehniku. Ir arī dators, kurš iegādāts tieši bērniem mācībām. Kā jau daudzviet laukos, interneta pieslēguma, protams, nav. Ģimenei nav arī satelītte-levīzijas pārraižu uztveršanas komplekta, tikai parastā antena. Atļauties varētu, bet kāda jēga, ja nav laika skatīties pat Latvijas televīziju.

Laika gaitā “Degutu” mājās notikušas daudzas pārmaiņas: no vecajām būvēm palikusi tikai pati māja un lielais šķūnis, kuram Jānis uzlika jaunu šīfera jumtu. Uzbūvēja jaunu kūti, garāžu, piena māju, vasaras virtuvi, kur vasarā lopiem jāgatavo ēdiens. Būvniecībā gan pats strādāja, gan celtniekus nolīga. Kur nauda? Bija laiks, kad ģimene turēja sivēnmātes, audzēja sivēnus. Nevar sacīt, ka tas bija neizdevīgi, tomēr galarezultātā ģimene atteicās no cūkkopības. Lēmums nebija sasteigts, tam ir visai loģisks pamatojums.

Jānis: “Ar sivēniem sanāk tā, ka vienā brīdī nauda ir, tu to drīz iztērē un ilgi jāgaida nākamie ienākumi. Savukārt, piena nauda ir regulāri, tas mums vairāk pieņemams. Sākām ar trim govīm, pēc kāda laikā bija četras, tad sešas un tagad astoņas. Bija arī zirgs, kuru nesen pārdevu, jo pirms trim gadiem nopirku traktoru MTZ-82.1. To nedaudz uzlaboju, lai ziemā vieglāk iedarbināt. Līdz ar to ķēve mums vairs nebija vajadzīga, labi ļaudis palūdza pārdot, man nebija iemesla viņiem atteikt. Jebkuram savu zirgu gan nebūtu pārdevis, ļoti mīļš viņš man ir.”

Tā kā piemājas saimniecībā nopūlas tikai ģimenes locekļi, tad brīva laika viņiem tikpat kā nav. Saimniecībā ir elektriskais slaukšanas aparāts, bet vienalga rīta slaukšana rit pusotras stundas, pusdienās mazliet ātrāk, bet vēl jāslauc vakarā. Kopumā pie lopiem aiziet stundas septiņas, neskaitot pārejos lauku darbus. Ja gribas kaut kur aizbraukt, tad var izrauties tikai 2-3 stundām un ātri atpakaļ. Ja gribas mazliet atpūsties, piemēram, pie jūras, tad ir jālūdz kādu, kurš pieskatīs saimniecību, izslauks lopus, pabaros. Jāņa tēvs jau nomiris, bet mamma ir gados un vairs nav tā spēka, kas bija jaunībā.

“Ja ļoti nepieciešams, lūdzam palīgā māsu Regīnu,” stāsta Jānis “Reāli viņa ir vienīgais cilvēks, pie kura varu vērsties pēc palīdzības. Protams, saimniecībā mums palīdz pašu bērni, piemēram, vasarā baro teļus, iet mežā ogot. Redzu, ka lauku dzīve viņiem patīk, projām neraujas. Kad skolā jautā par profesiju, vecākais visu laiku atbild konsekventi: “Būšu zemnieks”. Jaunākais mums visus gadus bija mākslinieks, bet nu jau tāpat kā brālis grib būt zemnieks. Es gan domāju, ka vajadzētu puiku sūtīt uz Dagdas mākslas skolu, lai attīsta savas dotības.”

Borovsku ģimenei ir savs personīgais automobilis “Opel-Ascona”, kas uzticīgi kalpo jau septiņus gadus. Mašīna ļoti veca, 1985. gada izlaiduma, bet nedaudz paremontē un brauc atkal, arī uz Krāslavu un Rēzekni darīšanās. Saimnieks piekrīt, ka sen laiks nomainīt, bet trūkst naudas piepildīt visas vēlmes. Ļoti vajadzētu nomainīt vienviet iepuvušos baļķus mājai, nesanāk naudas arī ēkas apšūšanai, jo vispirms vajag ieguldīt ražošanas attīstībā. Tikai pirms diviem gadiem izdevās iegādāties siena rituļu presi, līdz tam puse vasaras aizgāja siena sagatavošanā. Tagad Jāņa sieva un bērni var uzelpot — pie siena vairs nav jāiet. Ja agrāk galvenā slodze bija zirgam, tad tagad visus lauku darbus padara ar traktoru. Baltkrievu ražojuma tērauda rumaks, pēc Jāņa vārdiem spriežot, esot gana labs — tik nelielai saimniecībai pilnībā pietiek. Lielākā slodze tam ir aršanā, graudaugu sējā, siena sagatavošanā. Laika gaitā ir iegādāta tehnika siena grābšanai vālā, rituļu prese, arkls, vagotājs, kartupeļu racējs, četrriteņu piekabe, rotorpļaujmašīna un izkapts pļaujmašīna, kura labi noder pavasarī, kad zāle vēl šķidra, jo zāli līdzeni izklāj, lai ātri žūst. Augušais tehnikas parks pamatīgi atvieglo roku darbu. Vienīgi sava graudaugu kombaina Jānim nav, tālab ražas novākšanā lūdz kaimiņa palīdzību.

Ģimenei pieder nedaudz vairāk par diviem desmitiem hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, ar graudaugiem apsēj tikai 6-7 ha. Vajag atstāt sienam un ganībām, turklāt regulāri jāatjauno zālāji. Ja laba raža, graudu saim-niecībai pietiek, nav problēmu. Citreiz vasarā zāles ir maz, lai būtu pavisam drošs, ka lopiem barības pietiks, četrus hektārus Jānis nomā. Izdevīgāk būtu iegādāties, bet saimnieks negribēja pārdot. Šogad zāles it kā gana, šie hektāri varbūt lieki, bet Jānis turpina zemi nomāt, jo kur tos hektārus ņemsi situācijā, kad ļoti vajadzēs?

Jānim šogad apritēs 42 gadi. Lai gan ar savu darbu nav sarausis zelta kalnus, viņš apgalvo, ka savu izvēli — patstāvīgi saimniekot laukos — nenožēlo, arī neplāno doties peļņā uz Īriju vai uz Rīgu pelnīt būvniecībā. Viņš mīl apstrādāt zemi, strādāt pie lopiem, tāpēc pārliecināts, ka visa dzīve paies laukos, līdzīgi kā vecākiem, no kuriem mantots zemnieka gars. Jāņa mamma bija slaucēja, tēvs — laukstrādnieks. Jānis pat atteicās no darba piedāvājuma — viņu šeit aģitēja darbā uz traktora lielas zemnieku saimniecības īpašnieks. Pirmkārt, gribas strādāt sev, otrkārt — savu zemi aizlaist žēl, bet abās vietās nevarētu paspēt. Būdams zemnieks līdz kaulam, Jānis tomēr atzīst, ka nezina, kā būtu iegrozījusies viņa dzīve, ja vecāki būtu dzīvojuši tuvu pilsētai vai pilsētā. Laikam jau citādāk, nekā šodien. Interesanti, vai sieva nemudina pārvākties uz pilsētu? Lauku sievietēm dzīve tomēr daudz smagāka nekā pilsētniecēm.

“Gadās, ka galīgi apnīk un pats nodomā, ka jāatmet visam ar roku,” pasmaida Jānis, bet es tā arī palieku neziņā, nopietni vai pa jokam tas tika sacīts. “Kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti, zemniekiem ir nedaudz vieglāk, jo sajutām lielāku atbalstu: ir maksājumi par zemi, iespējas startēt projektos u.c. Pats piedalījos divos projektos, pa-teicoties tiem, iegādājos piekabināmo inventāru traktoram, kā arī nopirkām dzesētāju un slaukšanas iekārtu, jo piena telpu uzbūvēju par savu naudu. Ja tā visa nebūtu, man grūti pateikt, kā tad klātos. Vieglāk jau nu noteikti nē. Nākotnē gribu paplašināt kūti, jo te jau ir pārāk šauri. Kad būvēju, šķita pietiks vietas visiem un ilgam laikam, bet kļūdījos.” No citas puses, kļūda patīkama, jo liecina, ka ģimene saimnieko efektīvāk un saimniecība attīstās ātrāk nekā plānots. Atliek novēlēt veiksmi saimniekiem arī turpmāk, un būs brīvi līdzekļi, kurus varēs ieguldīt ne tikai ražošanā, bet arī atpūtā un citu vēlmju realizācijā.

Juris ROGA