Indras ilgdzīvotāji II: Rēta, kas nesadzīst

OzerskisVairāk nekā pusgadsimts pagājis kopš tā laika, bet atceros visos sīkumos. Grūtajos pēckara gados MTS traktoristus apskauda visi lauku puiši. Kolhozos — pierakstītas darbadienas, bet pie mums — alga naudā, prēmijas... Taču jāstrādā bija, bez pārspīlējuma būs teikts, augu diennakti. Indras MTS neviens nevarēja līdzināties Josifam Ozerskim: viņa portrets vienmēr bija redzams goda plāksnē, bet pie traktora nepārtraukti plīvoja sociālistiskās sacensības līdera vimpelis. Ar piekabināmu pieckorpusu arklu viņš 24 stundu laikā iemanījās apart lauku 10 ha platībā, turklāt meliorācija tajos laikos nebija veikta. Tie, kas jaunāki, mēģināja sacensties ar Ozerski, bet vai tad viņu panāksi? Kalsnējs, ietiepīgs darbā, tajā pašā laikā atsaucīgs, labsirdīgs: jauniņajam vienmēr palīdzēs, un ne tikai ar padomu. Mums tolaik remonta servisa nebija — visu paveicām savām rokām. Bieži vien turpat vagā. Kur tikai spēks radās? Josifam Ozerskim tika izrādīts gods, kad viņam uzticēja iemēģināt pirmo Mašīnu un traktoru stacijā kāpurķēžu traktoru DT-54. Tad visi pilnīgi atklāti viņu apskauda.”

J. Ozerskis viesi no redakcijas satika savās plašajās mājās, īpaši nebrīnoties: kopš jaunības gadiem pieradis pie uzmanības. Kad uzzināja, ka tas ir Ļoņa Neverovskis, kurš pasūtīja rakstu par piecdesmitajos gados nepārspēto traktoristu, pasmaidīja. Pēc tam smagi nopūtās: “Briesmīgi atcerēties tos Staļina laikus. Arī mani pēc slepenas apsūdzības nosauca par tautas ie-naidnieku un lika strēbt lēģeru “balandu zupu ar kazas iekšām.” Pagāja daudz gadu, kamēr tikām skaidrībā: sociālismu cēla uz nevainīgu upuru kauliem. Industrializācija bāzējās uz bezmaksas vergu darba. Lai strādājošo resursi nebeigtos, valstī, kur “tik brīvi elpo cilvēks”, tīšām tika iedarbināts Visuma mēroga represiju mehānisms. Sekojot boļševiku partijas norādījumiem, padomju tauta draudzīgi ķērās pie denunciāciju rakstīšanas par draugiem un paziņām. Tādu rīcību atbalstīja kompetenti orgāni. Ja neuzrakstīsi tu, aizdomās turēs tevi pašu... Tad būs pagalam brīvība! Tavā dzīvoklī iemitināsies tas, kurš tevī saskatīja kontrrevolucionāru — ārzemju spiegu vai arī vienkārši kapitālisma līdzskrējēju. Pietika pat ar izstāstītu politisku anekdoti vai jautrā kompānijā nodziedātu častušku ar divdomīgu saturu. Tādā veidā simti un tūkstoši “tautas ienaidnieku” devās celt gigantiskas hidroelektrostacijas, kanālus un metalurģiskos kombinātus. Politieslodzītajiem bija īss mūžs, jo par viņiem ņirgājās pat kriminālnoziedznieki. Josifs Ozerskis arī tagad nesaprot, kā viņam izdevās izrauties no nāves loka. Viss taču sākās tik labi: viņam, zemnieka dēlam, izdevās iekārtoties darbā Indras dzelzceļa stacijā. Tas garantēja ne tikai iespēju neiet armijā, bet arī tiem grūtajiem laikiem pieklājīgu atalgo- jumu. Viņš dzimis ir Petrovščinā, apprecējās ar vietējo Bronislavu. Tas notika tieši pirms septiņiem gadu desmitiem. Kļuvis par iegātni, priecājās, ka dzīvo un strādā dzimtajā pusē.

Pēc tam bija karš. Taču ne jau tas bija visbriesmīgākais Ozerska dzīvē. Bija vietējie skauģi, kas uzrakstīja denunciāciju. Jaunajam dzelzceļniekam tiesa bija tik ātra, ka viņš nemaz nesaprata savu vainu un cik ilgu termiņu saņēmis pēc visbaismīgākā 58. panta.
Izdzīvot nometnē pie Ņižnijtagilas politieslodzītajiem bija maz izredžu. Daudziem izrakti kapi pie kalna Blagodatnij blakus raktuvēm. Ar Ozerski notika brīnums: viņu, sodītu par dzimtenes nodevību, pēkšņi atbrīvoja.

Lūk, tāpēc, atgriezies mājās, viņš tā strādāja, lai par viņu nerastos ne vismazākās aizdomas. Viņš arī šodien nesaprot, kāpēc ne tad, ne turpmāk viņam neviens neko nepaskaidroja, nereabilitēja, neatvainojās. Viņš visu laiku tā arī dzīvo ar nepelnīto “tautas ienaidnieka” zīmogu. Ar goda zīmēm un vimpeļiem viņu, nepārspētu darbarūķi, iepriecināja, bet valdības apbalvojumus nepiešķīra — ne-pienācās. Savos deviņdesmit četros gados Josifs Ozerskis saglabājis možu garu un skaidru prātu. Viņš priecājas, ka dzīvo dzimtajā malā un mājā, ko uzcēlis pats savām rokām. Bērni un mazbērni neaizmirst. Ļoti žēl, ka redze vairs nav tāda, kā agrāk, jo viņam patika palasīt rajona avīzi. Tagad jaunumus uzzina televizorā, bet vietējā informācija viņam šķiet daudz interesantāka. Pajautāja, kad laikrakstā “Ezerzeme” būs raksts par viņu.

Ilgdzīvotājs saskaitījis, ka savā mehanizatora darba laikā nomainījis ap desmit traktoru — kāpurķēžu un riteņtraktoru. Viņš mīlēja savu profesiju. Ne tikai priekšniecība, arī vienkāršie cilvēki viņu cienīja, arī tagad neaizmirst. J. Ozerskis lika man nodot lielu sveicienu Leontijam Neverovskim — pēdējā laikā MTS gvardes rindas kļuvušas manāmi retākas. Vislielākais taisnīgums ir tajā apstāklī, ka galu galā sociā-lisma nometne pajuka un izveidojās demokrātiskas valstis. Tikai bijušajiem padomju cilvēkiem ne īpaši veicas ar kārtējās gaišās nākotnes celtniecību. Mūžīgie jautājumi: kas vainīgs un ko darīt?

Aleksejs GONČAROVS