Tik daudz reižu viss ir atkārtots... (Tavs vārds ir likums!)

Varbūt vienīgi jaunpiedzimušie nezina, kā uzvesties, lai, pasarg Dievs, nekļūtu par daudzo nekauņu, krāpnieku, afēristu u. tml. upuri. Bet vai kāds arī ievēro šos brīdinājumus, tas ir cits jautājums.

Šobrīd pret bērnu, kurš sācis iet pirmajā klasē, bet viņam nav mobilā telefona, izturas, maigi izsakoties, ar neizpratni. Ko lai saka par pusaudžiem, kuriem tā esamība vispār ir prestiža lieta. Goda lieta, tā teikt. Tieši tāpēc, piekrītiet man, var saprast tos vecākus, kuri savām atvasēm pērk mobilos telefonus, kuru cena krietni pārsniedz mūsu valstī noteikto minimālo darba algu. Turklāt viņi šajā brīdī varbūt pat neiedomājas, ka tik mazam bērnam nevajadzētu pirkt tik dārgu mantu. Kaut vai rūpējoties par bērnu pašu un viņu mantas drošību. Cilvēki taču visapkārt ir tik dažādi...

Draugi Andris un Vitālijs, kuri mācās vienā no pilsētas skolām, kādā pavasara vakarā, kā parasti, pastaigājās pa Krāslavas ielām. Kad viņi nonāca netālu no Persteņa ezera, garām gāja divi nedaudz vecāki jaunekļi, pēc izskata spriežot, tā ap gadiem 19 vai 20. Pusaudži nebija ar viņiem pazīstami, tikai reizēm bija satikušies, zināja, ka vienu sauc par Edgaru. Pilsēta taču mums nav nekāda megapole. Jo lielāks bija viņu izbrīns, kad tieši Edgars pienāca klāt Andrim un teica: “Paklau, iedod man savu telefonu, steidzami jāpiezvana. Tu nebaidies, man ir sava SIM karte, tavu naudu neiztērēšu!” Pazīstama seja un pārliecinoši argumenti tiešām iedarbojās: Andris noņēma ķēdīti, ar kuru telefons 130 latu vērtībā bija uzkārts kaklā, izņēma no tā SIM karti un padeva jaunajam cilvēkam. Tas nekavējoties ielika savu karti, pagāja maliņā un kādam patiešām piezvanīja. Atgriezies pateica: “Man pēc pusstundas atzvanīs. Varbūt pagaidīsi?” Neērti bija atteikt. Varbūt patiešām jāatrisina kāds svarīgs jautājums. Kādu laiku pastāvēja, parunāja. Pēc kādas pusstundas Andra telefons patiešām iezvanījās. “Tas ir man!” teica Edgars. Pēc sarunas beigām viņš pienāca pie Andra un tā pavisam nepiespiesti ieteicās: “Zini, gaidu vēl vienu svarīgu zvanu. Drīkst, paņemšu tavu telefonu uz pusstundu vai stundu? Tiksimies šajā pašā vietā. Labi?” Andrim šāda ideja, protams, nepatika. Pirmkārt, telefons piederēja mātei, nevis viņam. Bet, otrkārt, Edgars nav nekāds labais draugs vai pat paziņa, lai varētu viņam tā akli uzticēties. Tomēr prasītājs bija tik uzstājīgs un izskatījās patiešām izmisis, ka Andra sirds neizturēja. Viņi sarunāja, ka satiksies turpat nedaudz vēlāk. Atnācis norunātajā laikā, Andris nevienu tur nesatika...

Nākamajā dienā viņi ar Edgaru netīšām sastapās pie veikala. Uz jautājumu, kur ir telefons un kad varēs to dabūt atpakaļ, Edgars izstāstīja sirdi plosošu gadījumu. Viņš it kā vakar esot iekļuvis avārijā, bet telefons, kā par nelaimi, palicis automobilī, kurš šobrīd ir policijas stāvvietā. Puisēnam arī šoreiz vajadzēja iet projām ne ar ko.

Tālāk vēl trakāk. Brīnums, bet tieši tādā veidā Edgaram izdevās izmānīt telefonu arī no otra pusaudža. Vitālija. Krāpnieks pat nepapūlējās izdomāt citu darbības plānu. Kamdēļ gan, ja arī šis strādā nevainojami?!

Pagāja vēl dažas dienas. Nelaimīgo pusaudžu vecāki sāka interesēties, kur atrodas viņu atvašu mobilie telefoni. Ko bērni varēja atbildēt? Sākumā taisnību neteica. Tomēr Andrim beidzot mātei bija jāizstāsta, kas noticis. Viņa ir gudra sieviete, visu saprata uzreiz, tāpēc, ilgi nedomājot, vērsās policijā. Iesniegums tika pieņemts.

Tajā pašā laikā Edgars mierīgi staigāja pa pilsētu, kuras ielās Andris ar Vitāliju periodiski viņu satika. Jautājums bija viens un tas pats: “Kad atdosi telefonu?” Edgaram tikmēr dzima kārtējais “ģeniālais” plāns: izstāstīja Andrim un Vitālijam, ka viņu mobilie ieķīlāti lombardā, un pārliecināja viņus, ka tad, ja viņam izdosies atrast naudu vai vēl vienu telefonu, viņš varēs izpirkt ieķīlātos un atdot tos. Liekas, īstenot ieceri Edgaram neizdosies. Un ko jūs domājat?! Kad paziņas atnāca ciemos pie kopīgā paziņas Jāņa un izskaidroja situāciju, šeit atkal (jau kuro reizi) saskārās ar pilnīgu izpratni un līdzjūtību. Jānis piekrita uz kādu laiku aizdot savu telefonu. Vēlāk, pēc kāda laika, Edgars solīja atdot arī šo. Tā nezināmā virzienā pazuda arī trešais aparāts. Vēlāk noskaidrojās, ka telefoni patiešām bija ieķīlāti lombardā, bet nauda iztērēta ne jau vitāli svarīgu jautājumu risināšanai. Tā visa pazudusi spēļu automātos kādā no vietējiem klubiem...

* * *

Lasi to visu un brīnies: kā var būt tik naiviem? Vai vecāki nav iemācījuši, kā uzvesties, satiekoties ar mazpazīstamiem cilvēkiem? Kaut gan varbūt pusaudži ne tik daudz uzticējās, cik baidījās no gados vecākā biedra. Nav nekāds joks — tikai nedaudz pāri divdesmit gadiem, bet jau trīsreiz tiesāts. Nepakļaujies tādam — sekas var būt neparedzamas. Grūti iztēloties... Andris liecināja: “Tad, kad mana mamma uzrakstīja iesniegumu policijai, Edgars vairākkārt satika mani un draudēja, pieprasīja, lai mēs izņemtu iesniegumu no policijas. Pretējā gadījumā viņš solīja nomest mani no piektā stāva, nodedzināt mūsu māju utt.” Bez komentāriem...

Edgaru sodīja ar reālu brīvības atņemšanu, jo viņa pēdējā nosacītā sodāmība vēl nebija beigusies. Par faktu, kas liecina par sliktu Edgaram, kļuva arī tas, ka nedēļu pēc iepriekš aprakstītajiem notikumiem viņš iesaistījās kādā kautiņā. Turklāt ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Bez jebkāda pamata. Kopsummā sods izrādījās iespaidīgs. Materiālo zaudējumu kompensāciju (kopā 325 lati) neviens no trim naivuļiem tā arī nesagaidīja.

Notikumu dalībnieku vārdi mainīti.

Marina NIPĀNE