Adreses, ko ieteikuši lasītāji: I Indras ilgdzīvotāji

Stiprie zemnieki, kurus katrā pagastā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, glābj no aizaugšanas tikai nelielu daļu aramzemes. Toties lauku, pļavu un mežu simtus un tūkstošus hektāru (īpaši ezeru krastos un to tuvumā) pērk un pārdod starpnieki un tie, kas cenšas izglābt savu uzkrāto kapitālu no “rijīgās” inflācijas. Taču ne jau tā ir pati lielākā lauku nelaime. Nav pārdomātas agrārās politikas un Latgales lauku attīstības programmas. Tas Latgali novedis pie likumsakarīga ekonomiskā fināla: lauku ļaudis spēka gados turpina pamest dzimtās vietas. Visšausmīgākais ir tas, ka atpakaļceļa nav...

Mana draudzene...

Šo tēmu redakcijai ieteica mūsu uzticamie lasītāji Donāts un Anna Podaļeviči. Pēc kara Butkunovas ciemā, kas atrodas pie pašas Indras stacijas, bija vairāk nekā divdesmit māju, tagad palikušas tikai dažas. Pareizāk sakot, šeit mitinās četri saimnieki, vecākā no tiem ir Antoņina Valtere, kurai tieši Līgo svētkos tiks svinēta 92 gadu jubileja.

Reiz atpūtas brīdī, klausoties častuškas vecmāmiņas Toņas izpildījumā, Donāts un Anna nolēma, ka ar šo sievieti būtu interesanti tikties korespondentam. Tā arī bija. Jaunā paziņa uzreiz apbūra mani ar savu jautrību un muzikalitāti. Tikai acis vairs nerāda kā jaunībā: “Piecas brilles, bet jēgas nekādas.”

Draudzenes... Pirms septiņiem gadu desmitiem Novosokoļņikos viņa iepazinās ar savu Ivanu — abi strādāja dzelzceļa stacijā. Viņš laida kravas vilcienus, viņa bija operatore. Iepatikās viens otram, divus gadus tikās, pēc tam norunāja kāzu dienu. Toreiz Antoņina dzīvoja pie māsas, uz turieni arī viesus aicināja. Tikai radiniekus: grūti laiki bija, tomēr ermoņikas neļāva noskumt, jautrība valdīja. Častuškas skanēja, Dievs bija devis līgavai labu balsi. Tā krievu sieviete ieguva latviešu uzvārdu Valtere, vēlāk arī kļuva par katoļticīgo, tāpat kā viņas vīrs. Kad piedzima pirmdzimtais Anatolijs, jaunā ģimene saņēma dzīvokli. Pēc tam piedzima vēl četri bērni. Šausmīgs mātes liktenis — nodzīvot ilgāk par saviem bērniem, sāpīgi bija apglabāt gan Ludmilu, gan Anatoliju, bet liktenim neiespītēsi. Ivana māte bija dzimusi Indrā un pēc kara nolēma atgriezties mājās, pasauca līdzi dēlu ar ģimeni. Sakravājās ātri, bet sakrātās naudas pietika tikai tam, lai Butkunovā nopirktu nelielu mājeli. Šaurībā, toties draudzīgi. Laiks pagāja rūpēs, lauku darbos. Ātri aizsteidzās gadi, jau ceturtdaļgadsimtu Antoņina Valtere ir atraitne. Vientulība ir vislielākā nelaime padzīvojušiem cilvēkiem, taču Antoņinai tā nedraud: dēli māti neaizmirst. Viktors ar ģimeni apmeties Rīgā, Sergejs — Krāslavā, Bet Nikolajs ir vistuvāk: Robežnieku Pipiros. Pie viņa Antoņina pavada garos ziemas vakarus, lai pavasarī atkal atgrieztos vietā, kur pagājuši viņas dzīves labākie gadi un ieelpotu zāļu un ziedu aromātu savā ciemā. Māja sašķiebusies, bet vēl stāv. Valteri ir no vienkāršajiem ļaudīm. Ivanam izdevās uzturēt ģimeni, strādājot parastos amatos: par krāvēju, sētnieku, bet viņa dzīvesbiedre divdesmit trīs gadus nostrādāja par pavāri vietējā slimnīcā. Tomēr figūru saglabāja. Ar tādām algām, lai uzturētu ģimeni, Valteri bija spiesti turēt lopus. To viņi labprāt darīja. Viņu bērni nekad nepazina trūkumu un badu. Tagad Antoņina ar lepnumu saka, ka viņas lielākā bagātība ir trīs dēli, septiņi mazdēli, viena mazmeita un četri mazmazbērni. Dzīve bijusi ražena.

Dzīvespriecīgajai Antoņinai ir uzticama draudzene: “Piecdesmit gadu laikā mēs ar kaimiņieni Moniku ne reizi neesam sastrīdējušās, dzīvojam tā, ka ūdens cauri netek. Kopā katra uz trim kājām ejam līdz Balbinovas baznīcai, arī nakšņojam vienā mājā — Podaļevičiem ēka saglabājusies labāk. Viņas dēls Donāts pastāvīgi to uztur kārtībā. Pensijas dienā vai svētkos nopērkam “Kagora” pudelīti, iedzeram pa glāzītei un uzdziedam. Bez skanīgām častuškām nekad neiztiekam. Tajās visa mūsu dzīve. Kas visinteresantākais, nenoveco mūsu dziesmas.”

Apstiprinot to, mana sarunbiedre uzsāka častušku, kuras saturs apmēram tāds:
“Mēs piezvanījām uz slimnīcu, izsaucām “ātros”, kamēr tos sagaidījām, paspējām slimnieci apbedīt.”

Te arī Monika piebalsoja:

“Kolhozā ir putnu ferma, otra tiek celta, bet kolhoznieki olas redz tikai tad, kad mazgājas pirtī.”

Un jau kuro reizi ilgās dzīves laikā abas sievietes sāka draudzīgi smieties. Šajā apstāklī arī slēpjas labas častuškas vērtība — gadu gaitā tautas sacerētie teksti, tāpat kā izturēts vīns, kļūst arvien vērtīgāki un stiprāki. Jautrais mirklis pagāja ātri, un mēs nomainījām tēmu, sākām runāt par vissasāpējušāko, par laukiem, kas acu priekšā izmirst. Draudzenes bija vienisprāt: sāpīgi un neizturami uz to noskatīties. Kāpēc tāda necieņa tiek izrādīta zemei, lauku ļaudīm, labākajiem darbarūķiem visā pasaulē? Zeme bez cilvēkiem — bārene, bet kāds ir cilvēks bez dzimtās vietas?! Labi tas nebeigsies... Jauniešu nav. Vientuļi kļuvis laukos. Reti kad kāds cilvēks iemaldās tukšajos ciemos. Neskūti un netīri vīri ubago no vecenītēm latu maizei, dabūjuši to, skrien uz “točkām”. Aizdotā naudiņa nekad netiek atdota. Izdzirdēsi traktora skaņu — tas jau ir notikums. Tikai piena vedējmašīna no rītiem vēl parādās.

Lūk, tādu ainu, jautru un skumju, izdevās uzzīmēt ar mūsu lasītāju palīdzību. Liels paldies jums, Anna un Donāt, par mūsu laikrakstam veltīto uzmanību! Monikas dēls Donāts man parādīja ceļu. Viens pats es nekādā gadījumā nebūtu atradis divas nelielās mājas kaimiņos Butkunovas ciemā.

Aleksejs GONČAROVS

Turpinājums sekos.