Projām no vientulības

Šķeltovietis Juris Peipiņš ir pieņemts darbā par sētnieku. Nodarbinātības valsts aģentūra darba devējam iedalīja invalīda darba vietas aprīkojumu: dīvānu, lai cilvēks varētu atpūsties, dzīvžoga šķēres, ķerru, lāpstu, grābekli. Minimālo darba algu invalīdam maksās valsts, plus desmit latus ik mēnesi piemaksās pašvaldība, arī sociālos nodokļus maksās pagasta pašvaldība. Juris ir invalīds kopš bērnības, taču strādāt var. To apliecina ārsta atzinums no sociālās integrācijas centra, kas bija nepieciešams, iekārtojoties darbā. Puisis ir ļoti priecīgs par iespēju strādāt, jo daudzus gadus viņam nācies pārtikt no gadījuma darbiem un radinieku labvēlīgās attieksmes. Savā visā līdzšinējā dzīvē viņam nav īsti veicies, būtībā pie vainas ir vecāku nepārvārāmā tieksme pēc alkoholiskajiem dzērieniem, kas sagrāva 12 bērnu ģimenes pavardu.

Jau agrā bērnībā Juris tika izņemts no ģimenes un ievietots kādā bērnunamā, jo tēvam un mātei tika atņemtas vecāku tiesības. Starp citu, tās viņiem tika atņemtas arī uz citiem bērniem. Jurim faktiski izgaisuši no atmiņas bērnības gadi, kas nebija tik bezrūpīgi saulaini, kā daudziem citiem bērniem savās ģimenēs, viņš vairāk atceras to laika posmu, kad mācījies Rēzeknes rajona Maltas speciālajā internātskolā.

Arī par iespēju saņemt pensiju Juris uzzināja no svešiem cilvēkiem: “Kad pienāca gadi doties aktīvajā karadienestā, saņēmu pavēsti. Krāslavas iesaukuma komisija mani apskatīja un iztaujāja. Kad uzzināja, ka esmu no palīgskolas, nosūtīja uz Daugavpili pārbaudīties. Slimnīcā nogulēju nedēļu, tur izdeva dokumentu, ka dienestam neesmu derīgs, armijā nepaņēma. Visam pa starpu uzzināju, ka varu dabūt grupu. Sākumā negribēju ķēpāties ar dokumentiem, bet vēlāk man pagastā palīdzēja visu nokārtot.”

Dzīvē rūgtuma puisis izbaudījis pārpārēm, tomēr viņš netur sirdī ļaunumu uz saviem vecākiem, kuri, gadiem ritot, savus ieradumus nav daudz mainījuši. Laiku pa laikam viņš apciemo, gadās, pastrīdas, piemēram, par dzīves vērtībām, bet tā arī nav sapratis, kāpēc cilvēki dzer un pat nodzeras?

Juris: “Pats es nelietoju alkoholu. Man drausmīgi nepatīk, ka cilvēki dzērumā ļoti skandalē. Kad internātskolas vadība mani laida apciemot vecākus brīvdienās, mājās jutos ļoti neomulīgi, jo piedzērušies viņi pamatīgi skandalēja. Paskatos apkārt — cik mierīgi un klusi dzīvo ļaudis! Esmu tādas dzīves piekritējs. No divpadsmit bērniem saviem vecākiem esam palikuši vairs tikai vienpadsmit — viens brālis traģiski gāja bojā. Vispār reti kuram no mums dzīve rit normālā gultnē, arī satiekamies ne jau visi. Pats laiku pa laikam kontaktējos ar vecāko brāli un jaunākajiem — brāli un māsu, kuri abi tagad dzīvo pie vecākiem.” Sētnieka darbu Jurim piedāvāja Šķeltovas pagasta priekšsēdētāja vietniece. Viņš uzreiz piekrita, jo dzīvoja dziļā vientulībā onkuļa mājās un sen gribējās būt sabiedrībā. Sarunā puisis uzsver, ka patīk strādāt kopā ar vēl kādu darbinieku, jo divatā tomēr ir jautrāk un omulīgāk. Lai gan Juris ir invalīds, viņam jāstrādā pilnu darba dienu. Ja kādu brīdi darba nav, vienalga jābūt uz vietas, lai atbildīgais par norīkošanu darbā var viņu ātri sameklēt.

Jurim uztic lapu sagrābšanu, pagalma slaucīšanu, košumkrūmu cirpšanu, atkritumu savākšanu ciemata teritorijā un citus darbus. Ar šo darbavietu viņš ļoti apmierināts, vērtē to augstāk par staigāšanu no mājas uz māju, lai atrastu gadījuma darbu. Ko gan tik nav nācies darīt! Lai kaut kā savilktu galus kopā, piemājas dārzā audzēja kartupeļus, burkānus, lociņus, ķiplokus un citu ēdamo. Tā kā Juris dzīvo onkuļa mājās, par tās pieskatīšanu un saglābšanu viņam neatsaka palīdzību arī māsīca — onkuļa meita. Grūtāk esot klājies tieši ziemā, kad nebija iespēju strādāt. Tad puisis gāja makšķerēt, ja gadījās liels loms, kaut ko no tā varēja notirgot. Nav grūti iedomāties, cik laimīgs un sociāli aizsargāts jūtas cilvēks, kas šajā situācijā ticis pie darba! Veselu gadu viņam būs regulāri ienākumi, lai arī nelieli. Runājot par nākotni, puisis vairākkārt atkārto, ka paļaujas uz likteni. Tomēr lolo cerību, ka varbūt radīsies kāds risinājums, lai varētu strādāt arī turpmāk.

Juris ROGA