Sekojot anonīmai vēstulei

Aina parasta: Latgalē dzīve nabadzīga. Vairākumā viensētu, arī ciematu neizskatīgajās ēkās palikuši tikai vecīši, kas savas dzīves labākos gadus atdevuši sabiedriskajai ražošanai. Ne tik šausminoša ir nabadzība, cik piespiedu vientulība. Savus tēvus un mātes, vectētiņus un vecmāmiņas laukos bieži vien aizmirsuši pašu bērni un mazbērni. Tad vienīgā cerība palikusi uz vietējo varu…

Tagad atļaušos nocitēt vēstuli ar nosaukumu “Skumjš stāsts”, kas beidzas ar vārdiem: “Ar rūgtumu sirdī — sociāli neaizsargātie sādžas “Bronki” iedzīvotāji.”

“2007. gada 02. jūnijā SIA “Antaris” autoveikala pārdevēja ievēroja, ka iepirkties nav atnācis s. Bronki, Konstantinovas pagastā, iedzīvotājs Ludviks Eisaks. Būdama nobažījusies, pārdevēja nākošajā tirdzniecības vietā par ievēroto pastāstīja s. Bronki iedzīvotājai-pensionārei, norādot, ka arī trešdien (trīs dienas iepriekš — A. G.) vecais vīrs neatnāca iepirkties, kura nekavējoties, pārvarot smeldzi sāpošajās kā-jās, devās apraudzīt Ludvika kungu. Vienlaicīgi pie Ludvika kunga mājas piebrauca arī pagasta pastnieks un, ieejot mājā, viņi atrada Ludvika kungu bezspēkā nokritušu virtuvē uz grīdas. Vecais vīrs nespēja ne pakustēties, ne parunāt, ne ar žestiem ko norādīt. Pensionāre, aizsteidzoties mājās, par notikušo paziņoja pagasta feldšerei Z. Zariņas kundzei (šeit es apzināti izlaižu tās rindas, kuru saturam vēlāk nepiekrita pagasta priekšsēdētājs A. Utāns). Feldšere izsauca ātro medicīnisko palīdzību.

Izdarījuši injekciju, medicīnas darbinieki aizbrauca, atstājot mājās L. Eisaku tikai tāpēc, ka pagasta padomes “darboņi” neparūpējās un nenokārtoja formalitātes, lai veco vīru varētu nogādāt sociālās aprūpes centrā Dagdā. Zinot radušos situāciju, viņi nepacentās ne 02. jūnijā, ne arī 03. jūnijā ierasties L. Eisaka mājās, lai veiktu savus tiešos pienākumus attiecībā pret bezspēkā, bezpalīdzībā nonākušo pagasta iedzīvotāju, starp citu - kara veterānu. Tikai pateicoties sādžas Bronki iedzīvotājiem, pagasta feldšerei Z. Zariņai un Dagdas slimnīcas galvenajam ārstam Jāzepam Japiņam, kuri arī svētdien (03. jūnijā) atrada laiku, transportu un vēlēšanos palīdzēt vecajam vīram, E. Eisaks tika aizvests uz aprūpes centru.

2007. gada 04. jūnijā minētā pensionāre sazinājās ar Izvaltas pagasta padomi un lūdza atrast un paziņot E. Eisaka dēlam par tēva smago stāvokli. Bet, vai tad tas nebija jāizdara Konstantinovas pagasta sociālajai darbiniecei A. Ozoliņas kundzei?!”

Vēstulē izklāstīto faktu ticamību par radinieku un pašvaldības darbinieku dīvaino vienaldzību bija jāpārbauda. Palūdzu to komentēt pagasta priekšsēdētāju Andri Utānu. Apstiprinājis, ka vēstulē rakstītais atbilst patiesībai (neprecizitātes netiek publicētas), pagasta vadītājs paziņoja skumju vēsti: 1926. g. dz. Ludviks Eisaks nomira un ceturtdien, 7. jūnijā, apglabāts Saboļu kapos. Pagasta padome palīdzēja, kā varēja, un pārskaitīs Dagdas slimnīcai naudu par transporta izdevumiem. Brīvdienās Andris Utāns bija apciemojis slimnieku, tas gulēja gultā…

Telefonsarunā ar mani Konstantinovas pagasta sociālā darbiniece Antoņina Ozoliņa paziņoja, ka par Bronku ciemā notikušo uzzinājusi tikai pirmdien no rīta. Par nelaiķi viņa izteicās ļoti pozitīvi: Eisaks bija akurāts cilvēks, nekad ne par ko nežēlojās. Turklāt viņu apciemoja dēls. Vārdu sakot, kārtīgs vecītis. 9. maija svētkos pie viņa ieradās pagasta darbinieku delegācija, kura apsveica veterānu. Tie-sa, viņu vidū sociālā darbinieka nebija.

Piektdien pēcpusdienā atbildēju uz dīvainu pagasta priekšsēdētāja telefona zvanu. Andris Utāns pamācoši lika saprast, ka man nav tiesību publicēt vēstuli bez paraksta, kurā izklāstīto faktu atbilstību īstenībai dažas stundas pirms tam pats apstiprināja. Nojauzdams ko nelabu, devos uz Bronku ciemu, lai uzmeklētu autoru un pateiktos par nevienaldzību. Bronki nav liels ciems, tikai autoru man tā arī neizdevās sameklēt. Toties aprunājos ar L. Eisaka līdzjūtīgo kaimiņieni Annu. Viņa apstiprināja faktus, kas izklāstīti vēstulē. Turklāt aprakstīja antisanitāros apstākļus, kādos pēdējos gadus bija spiests dzīvot un praktiski mirt gan radu, gan vietējās varas aizmirstais padzīvojušais cilvēks. Pagasta delegā-cija, kas apsveica bijušo frontinieku Uzvaras dienā, acīmredzot nepamanīja ne mitekļa ārkārtīgo nolaistību, ne pirtiņas sa-kritušo jumtu.

Sāpīgi un dīvaini klausīties kaimiņienes uztraukto stāstījumu, kura visā visumā pozitīvi raksturoja nelaiķi. Ko lai dara, ja tik grūts liktenis piemeklējis lauku cilvēku: karš, ievainojums, pastāvīgas muguras sāpes un piespiedu vientulība. Visdīvainākais visā šajā stāstā ar traģisko finālu ir tas, ka Ludvika Eisaka mājele atrodas pie pašas šosejas Krāslava-Dagda. Kā tādā gadījumā dzīvo vientuļie un bezpalīdzīgie vecie un slimie cilvēki attālās viensētās?

… Tukša stāv māja. Niecīgs zemes pleķītis apstrādāts, tur redzamas vagas. Tikai viena svaiga automobiļa sliede nezālēm aizaugušajā pagalmā — to atstājusi neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna. Vai apau-gušais un sen nemazgājies vecītis pirms nāves paspēja papriecāties par slimnīcas balto gultasveļu? Pagalmā pieķēdēts pusdzīvs suns, kuru, pēc visa spriežot, gaida tāds pats liktenis, kā viņa saimnieku…

Aleksejs GONČAROVS