Sirds mierīga, kad visa ģimene kopā

Tā rodas simtiem bērnu bāreņu, vecākiem dzīviem esot, pamesti likteņa varā. Mūžsenajā labā un ļaunā cīņā aizvien biežāk un biežāk uzvar veselais saprāts. Mūsu laikraksts turpina meklēt adreses, kur aizbildņi vai audžuvecāki ļauj atgūt zēniem un meitenēm visdārgāko — bērnības prieku.

PrusakiViensēta “Liepziedi” pilnībā atbilst savam nosaukumam. Kirova māja, kas atrodas ceļa malā un slīgst koku zaļumā, kuplajai ģimenei sen kļuvusi par šauru. Lūk, arī tagad, kad redakcijas automašīna iebrauca pagalma, mani ielenca vesels bērnu bars: viens par otru mazāki. Visi tādi iedeguši, sārti kā āboli viņu rokās. Varēja nojaust, ka es trāpīju launaga laikā. Piemājas saimniecības īpašnieki sen pieraduši pie žurnālistu apmeklējumiem, taču šoreiz viņi izrādīja piesardzību. Ne visi avīžnieki savās publikācijās pratuši visos sīkumos noskaidrot audžuvecāku likteņus, tāpēc Genovefa sarunas sākumā bija piesardzīga. Mazrunīgs bija arī lielās ģimenes galva Aļiks, taču mans pienākums bija saārdīt šo sākotnējās neuzticības sienu. To darīt mani pamudināja Šķeltovas pagasta vadītāja Andra Badūna teiktie vārdi: “Ļoti laba ģimene, par Prusakiem noteikti jāuzraksta.”. Kā tas bieži gadījās, kultūras darbiniece Ļena Afanasjeva palīdzēja man ne tikai atrast vajadzīgo viensētu, kas paslēpusies koku zaļumā, bet arī atrast atslēdziņu uz ļoti labo cilvēku sirdīm, kuri dara cēlus darbus ne jau plašai publiskošanai.

Cilvēks dzīvo, lai iepazītu esamības jēgu. Savu bērnu dzīvesbiedriem Prusakiem ir četri. Kad vecākais dēls Normunds izauga un atstāja tēva mājas, viņa māsai Guntai kļuva skumji viensētā. Toreiz vecākiem arī radās vēlēšanās uz vasaru paņemt bērnus no patversmes. Brālīti un māsiņu Serjožu un Kristīni viņi atrada Aglonas internātskolā. Bērniem viss iepatikās jaunajā ģimenē, arī paši vecāki bija priecīgi, bet Gunta vienkārši laimīga. Vārdu sakot, Genovefa un Aļiks paņēma bērnus tikai uz vasaras brīvlaiku, bet tie aizkavējās un sāka dzīvot viensētā, mācījās Šķeltovas pamatskolā. Kad dzīvesbiedri Prusaki noformēja aizbildnību, viņu mājā jau bija trīs skolēni. Protams, rūpju gana, bet arī prieka netrūka. Ap to laiku, kad Kristīne un Serjoža beidza ceturto klasi, viņu miesīgā māte apdomājās. Šķiršanās bija ļoti smaga, taču gandrīz radniecīgi sakari starp abām ģimenēm saglabājušies arī tagad. Pašlaik Prusaki ir laimīgi, ka palīdzēja Kristīnei un Serjožam atgriezties savā ģimenē. Ap to laiku Genovejai un Aļikam Dievs dāvāja ģimenes papildinājumu: dvīņus Armīnu un Artūru. Augustā dvīņubrāļiem apritēs seši gadi.

... Taču atgriezīsimies tajā periodā, kad Kristīne un Serjoža atstāja viensētu Dubnas upītes krastā, bez draudzenes Guntai kļuva garlaicīgi. Bērnunamā “Auseklītis” dzīvesbiedri Prusaki noskatīja divas jaunas draudzenes Katju un Oļu, un tad viņu viņu mājā atkal ieskanējās bērnu balsis. Sintiju vēlāk atrada Kalkūnos. Pašlaik viņa sasniegusi pilngadību, strādā Londonā un neaizmirst savas otrās mājas. Tās viņai gluži kā dzimtās. Meitene raksta vēstules, kas sākas ar vārdiem: “Sveika, māmiņa...”

Pa to laiku lielā ģimene kļuva par žēlsirdīgo cilvēku galveno dzīves jēgu. Saskaņā ar jaunajām prasībām dzīvesbiedri Prusaki pabeidza speciālas mācības Rēzeknē, kur saņēma audžuģimenes sertifikātu. Nākamais papildinājums: Aleksandrs, Nadežda un Vitālijs, vēlāk pēc šo bērnu lūguma Prusaki paņēma no Kalkūnu bērnunama arī mazo brālīti Denisu. Vēl par kuplās un draudzīgās ģimenes locekļiem kļuva Kristaps un Ivonna. Manas atbraukšanas dienā no deviņiem brāļiem un māsām trūka tikai Guntas, kura Vecbebros apgūst biškopja profesiju. Parasti audžubērni ierodas šajā ģimenē skumji, bet viena divu gadu laikā grūtsirdība izzūd pavisam, tagad Genovefa bez vismazākās liekulības saka: “Visi bērni (dēli un meitas) mums ir vienādi labi.” Ja sākotnējā posmā audžuvecākiem bija sāpīgi šķirties no saviem aizbilstamajiem, kurus nācās atdot īstajām mātēm, tad tagad Prusaki no visas sirds priecājas, kad bērni atgriežas dzimtajās mājās. Kādu laiku audzinot pamestos bērnus, dzīvesbiedri Prusaki pozitīvi ietekmē tās mātes un tēvus, kuri aizmirst savus svētos vecāku pienākumus.

Aleksejs GONČAROVS