Aināra Baštika ekspresintervija žurnālistiem

— Kas būtu jādara, lai jaunie vecāki dzemdētu vairāk bērniņu?

— Valstī pēdējā gadā dzimstība palielinājusies par 11%, pagājušajā gadā bija augstākā dzimstība pēdējos 13 gados. Protams, katrs bērns cilvēka labklājību daļēji pazemina, tāpēc pamatjautājums ir: kā panākt, lai vecākiem un bērniem dzīves līmenis nebūtu sliktāks par tiem, kam nav bērnu. Domāju, pirmais gads ar māmiņu algām un pabalstiem ir puslīdz nodrošināts. Protams, pēc gada ir jādomā: atdot bērnu bērnudārzā vai meklēt auklīti. Svarīgi ir ne tikai bērnudārzi, bet arī brīvā laika aktivitātes bērniem. Man gribētos teikt, ka kopumā valstī bērns kļūst vērtība. Ja pirms trim gadiem laulājās nedaudz mazāk par 10000 pāriem gadā, tad pērn salaulājās jau vairāk nekā 14000 pāru. Šis fakts un dzimstības pieaugums liecina, ka sabiedrībā bērns kļūst vērtība. Arī tādi svētki, kā jauno krāslaviešu godināšana, akcentē to, cik nozīmīgs mums, Krāslavai un Latvijai ir katrs bērns. Ja mēs bērnus vērtēsim, ja mēs viņus mīlēsim, tad mums būs nākotne.

— Vai tas normāli, ka mūsu valstī būtībā ir vienlīdz liels nodokļu slogs gan tiem, kam ir bērni, gan tiem, kam nav bērnu? Izdevumi nav salīdzināmi.

— Tagad par katru bērnu neapliekamais minimums ir 36 lati. Ar katru gadu šī summa par bērnu jeb apgādājamo palielinās. Protams, 36 lati par bērnu nav pietiekami, domāju, tam jābūt vismaz pusei no minimālās algas.

— Kāpēc nav ieviests nodoklis tiem, kam nav bērnu?

— Manuprāt, tas būtu diskriminējoši, jo ir cilvēki, kas gribētu bērnu, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņiem tas nevar būt. Daudz labāk būtu nodokļus samazināt tiem, kam ir bērni. Mums jau programma ir, bet visam jānotiek straujāk.

— Šodien inflācija apsteidz jebkurus esošos palīdzības veidus bērniem...

— Ar šo gadu nedaudz pielika klāt bērnu pabalstam. Nākotnē būtu vērts domāt par to, ka pabalsti ir tiem, kam tie vajadzīgi. Diez vai bērnu pabalsts vajadzīgs ministra bērniem. Ir valstis, piemēram, Austrija, Īrija, kur pabalstu sistēma ir atkarīga no gada ienākumiem. Ja ienākumi nesasniedz noteiktu līmeni, tad pabalsts ir daudz lielāks.

— Kāpēc pozitīvo pieredzi tik lēnām pārņem, ja vispār pārņem?

— Parasti saka — ir ļoti grūti administrēt, aizbildinās, ka administrēšana izmaksā dārgāk nekā sistēmas sakārtošana. Bet es domāju, ka agri vai vēlu tas notiks, jo faktiski pabalsti nepieciešami, kad tu nevari strādāt, esi bez darba slimības dēļ vai esi bērna kopšanas atvaļinājumā, vai sāc skolas gaitas un tamlīdzīgos gadījumos, nevis universāli. Mums pagaidām pabalsti vairāk ir universāli, nevis piešķirti pēc principa, kam patiesi vajadzīgs.

— Paldies par atbildēm!

Pierakstīja Juris ROGA