Aizrit gadi, izaug bērni un gluži kā bezdelīgas vasaras vidū atstāj vecāku ligzdas. Mātes un tēvi, svētījot savus dēlus un meitas patstāvīgu gaitu sākumā, pēkšņi saprot: viņu māja zaudējusi galveno prieku.
Anita Leikuma man godīgi atzinās: arī viņus abus ar Kazimiru kādu reizi pārņēma skumjas: sak, nav vairs nozīmes pūlēties. Tikai bezizejas situācijas nav, ir izmisuši cilvēki...
Kazimira un Anitas kārtīgā mājiņa atrodas pašā Izvaltas centrā tieši pretim skolai. Saules ielā 2. Saimnieciskais Kazimirs to nopirka vēl pirms kāzām, uz kurieni pēc tam arī atveda savu jauno sievu. Vislaimīgāko dzīves laiku Anita atcerējās ar smaidu: “Mūs it kā liktenis saveda. Es biju veterinārārste, viņš — šoferis. Vadāja, vadāja mani ar “bobiku” pa fermām... Kāzas svinējām 1980. gadā, tad piedzima meita. Paši nepamanījām, kā Dace izauga un pēc tehnikuma beigšanas apprecējās. Znots Edgars ir kadru virsnieks, viņš aizveda mūsu meitiņu uz dienesta vietu. Tagad viņi ir pilnīgi patstāvīgi cilvēki.
Māja bez bērniem ir gluži kā bārene. Ar darbu mums paveicās: esmu pastniece, Kazimiram stabils operatora amats firmā, kura ražo akmens šķembas. Saimniekojam, turam lopus. Vārdu sakot, dzīvojam pārticībā. Sākumā es apskaudu savu māsu, kura pirms pieciem gadiem ar vīru paņēma audzināšanā pāris bērnu. Līvija kļuva it kā jaunāka, viņas dzīve ieguva jaunu jēgu. Tad arī es kautrīgi pateicu Kazimiram savu vēlēšanos, un viņš nemaz necēla iebildumus. Sākās neatlaidīgi meklējumi, kuru gaitā mēs uz-zinājām, ka visapkārt ir daudz bērnu bāreņu, vecākiem dzīviem esot. Pabijām četros bērnu namos, bet meklēto atradām Kalkūnos. Gluži kā Dievs palīdzēja.
Notika tā, ka pirms četriem gadiem, septembra dienā mēs iedarbinājām automašīnu, lai dotos uz Rēzekni, kur mums piedāvāja dvīņus: zēnu un meiteni. Te pēkšņi pa telefonu mums pienāca piedāvājums no Kalkūniem, kurp mēs tad arī devāmies. Kad mums parādīja Katrīni un Serjožu, brālītis un māsiņa iepatikās jau no pirmā skatiena. Tā nav viņu vaina, ka miesīgā māte un tēvs aizmirsa par bērniem. Tā saucamajai bioloģiskajai mātei it kā vēl esot trīs vai četri bērni. Kad tiesa atņēma viņai mātes tiesības, sieviete neuzskatīja par vajadzīgu ierasties uz sēdi. Bet tas, kur dzīvo tēvs, nav zināms vispār.”
Katrīne un Sergejs ātri pierada pie jaunajiem vecākiem. Valodas barjera nepastāvēja: krievu bērni tika audzināti latviešu grupā. Četros gados brālītis un māsiņa pamazām zaudēja agrāko kautrību, un tagad ir pilnīgi normāli, dzīvespriecīgi bērni. Tiesa, pa šo laiku viņu miesīgā māte tā arī ne reizi neapciemoja savas atvasītes: ceļš no Ludzas nav jau tik tāls. Anita un Kazimirs nokristīja audžubērnus baznīcā, tagad kopā ar viņiem apmeklē dievkalpojumus. Bet bērni jau sen viņus sauc par tētiņu un mammīti.
Katrīne kopā ar mammīti iet slaukt govi, Sergejs noņemas ar mīļoto kucēnu. Abi ar patiku dzer tikko slauktu pienu, ar prieku ēd biezpienu un krējumu, tāpēc par veselību nesūdzas. Abi labprāt palīdz mammītei cept baltmaizi, gaļas un biezpiena pīrādziņus, gatavot visu iemīļotos pelmeņus. Pirmsskolnieki jau patstāvīgi iet uz veikalu. Taču brālītim un māsiņai visvairāk patīk palīdzēt mammītei izvadāt laikrakstus un žurnālus pa viensētām.
Tētis, kurš ir kaislīgs makšķernieks, nevar beigt priecāties par savu topošo palīgu. Nesen viņš uzdāvināja Serjožam makšķeri, lai kopā varētu doties uz copi. Mazajiem ir arī savs velosipēds, bet ar mašīnu viņus vizina abi vecāki. Laimīgi bērni, laimīgi vecāki. Tā dzīvo šī parastā un reizē neparastā ģimene. Dāvātā laimīgā bērnība ir lielākais cilvēku žēlsirdības akts. Dzīvot tikai par prieku sev nesagādā īstu gandarījumu. Lai Dievs jūs sargā, labie cilvēki!
Aleksejs GONČAROVS