Aivars Lapiņš: “Lai lauksaimnieks saņem par kaut kā darīšanu, nevis par nekā nedarīšanu”

Lūk, īsumā tas, ko viņš pastāstīja.

No šī gada ieviesti pieci jauni atbalsta veidi. Ja iepriekš visi atbalsta veidi bija saistīti ar ražošanu, tas nozīmē, ka atbildīgās institūcijas pārbaudīja, vai tur tas tiek ražots, vai nē. Tagad tā vairs nav. Tagadējā sistēma ir analoga tai, kā maksājumus saņem francūzis, nīderlandietis. Tas nozīmē, ka daļu naudas par tiešajiem rudziem, miežiem maksā uzreiz, bet daļu vēsturiski, t. i., tu audzēji iepriekš, saņem naudu par to šodien.

Atbalsts par enerģētiskajiem kultūraugiem un par biodegvielu ir divi dažādi atbalsta veidi. Par enerģētiskajiem kultūraugiem atbalstu saņem zemnieki.

Tagad ir tāds jēdziens “Savstarpējā atbilstība”. Tas nozīmē, ka jau no 2004. gada tiek ņemts vērā lauksaimniecības un vides stāvoklis: atbilstošas agrotehnikas izmantošana, meliorācijas sistēmu uzturēšana, pastāvīgo pļavu un ganību noganīšana un nopļaušana. Savukārt no 2009. gada sāks pārbaudīt, vai visas Obligātās pārvaldības prasības (OPP) tiek ievērotas. Tās ir: vides aizsardzība, dzīvnieku labturība un identifikācija, sabiedrības, dzīvnieku un augu veselības aizsardzība. Uzskatāmībai divi klasiskie piemēri: lai lietotu augu aizsardzības līdzekļus, vajag iziet kursus, dabūt apliecību. Ja tādas nav, bet indīgās ķimikālijas tiek lietotas, daļu no platībmaksājumiem saņemt nevarēs, noteikts procents tiks atskaitīts.

Otrs piemērs. Ja pie saimnieka atnāk pārbaude, bet viņam kaut kur dzeloņdrātīs karājas kāds savvaļas putns, nedrīkst tā būt. Katram ir pienākums (to nosaka likums), ja ir nobeidzies kāds savvaļas putns, jāziņo atbildīgajām institūcijām, lai noskaidrotu, kas tas tāds ir. Ja izrādīsies, ka tas ir aizsargājams, tad tā lieta nemaz nav tik vienkārša. Jebkurā gadījumā likuma prasības ir jāpilda, bet atbildīgās institūcijas noskaidros, kā vaina tā ir.

Pirmkārt, mēs gribam, lai Latvijas zemnieks saņemtu tikpat, cik, piemēram, Francijas zemnieks. Otrkārt, lai lauksaimnieks saņem par kaut kā darīšanu, nevis par nekā nedarīšanu. Platībmaksājumam par ainavu pēc 2013. gada ir jābūt ļoti līdzīgam kā Latvijā, tā Īrijā, Francijā un citur. Summai par hektāru liela lauka nopļaušanu vien nevajadzētu pārsniegt 50 eiro.

Tālāk ir maksājums par savstarpējās atbilstības ievērošanu. Maksājam tāpēc, ka likumdošana smaga, ka visas OPP tiek ievērotas. Praktiski tas nozīmē atņemt naudu kādai valstij un iedot Latvijai. Kopējā budžeta palielinājums nav paredzēts, bet pat samazināsies. Pēc 2013. gada nevis Latvijai pieliks klāt, lai mums būtu Francijas līmenis, bet gan citiem samazinās līdz kaut kādam līmenim, lai mēs satiktos.
Atbalsts mazāk labvēlīgajiem apvidiem (MLA). Pirmais gads — dzīvojam zaļi, otrais gads — līkne uz leju, pēc tam — kā ir, tā ir.

Tad svarīgākais būs rakstīt projektus un tādā veidā pretendēt uz finansējumu. Projektu pieņemšana tiks organizēta trijās kārtās — trīs reizes gadā. Iesniegšanas laiks vairs nebūs noteicošais. Vērtēs Lauku atbalsta dienests, bet atbildi lauksaimnieks piecu mēnešu laikā. Ar projektu starpniecību atbalstāmās aktivitātes: pirmkārt, investīcijas jaunu iekārtu, tehnikas, aprīkojuma, informācijas tehnoloģiju un programmu nodrošinājuma iegādei un uzstādīšanai, bet tam visam ir jābūt paredzētam lauksaimniecības produktu ražošanai; otrkārt, lauksaimniecības produktu ražošanas ēku būvēšanai (govkopībā, ja novietne paredzēta vairāk nekā 50 slaucamām govīm), rekonstrukcijai un nepieciešabo būvmateriālu iegādei. Atbalsta apjoms: ja summa ir līdz 35000 latu — 40%, virs šīs summas — tikai 25%. Būvniecībai — 40%.

Atbalsts uzņēmumu radīšanai un attīstībai (ja pamatkapitālā ir vairāk nekā 75% privātātkapitāla) paredzēts visā Latvijā, izņemot valsts nozīmes pilsētas, rajonu centrus un Rīgas rajonu.

Nauda jāmaksā par to, lai būtu inovācijas, lai būtu projekti, nevis projekts nopļaut zāli un saņemt par to platībmaksājumus, bet projekts ar funktieri: es investēju, es domāju par tirgu galvenokārt, nevis par subsīdijām. Arī Latvijā tagad parādās cilvēki, kas izsakās: “Ai, tur valsts subsīdijas nemaksā, es neko tur nedarīšu”. Piemērs. Nav tā, ka par dzērvenēm purvā varētu saņemt naudu. Tur praktiski nekādus maksājumus nevar saņemt, jo purvs nav lauksaimniecības zeme. Bet šis bizness ir dzīvotspējīgs pat bez subsīdijām. Lielie zemnieki pat tradicionālajās nozarēs jau pietuvojas tam līmenim, kad viņi jau varētu iztikt bez maksājumiem no malas. Sasniedzot noteiktu efektivitātes un darba ražīguma līmeni, subsīdiju vitālā nozīme zūd.

A. Lapiņa zīmētā nākotnes vīzija: ja kaut vai viena pilsēta pārietu uz bioloģisko degvielu, ja pašvaldības savās katlumājās sāktu izmantot rapša dīzeļdegvielu, tad lauksaimniecībai būtu pavisam cits vēriens un izredzes. Realitāte tomēr cita: visu rapšu degvielu simtprocentīgi sūta uz Vāciju.

Platībmaksājumus par bioloģiskās daudzveidības pļavām plānots 138 latu vietā maksāt maksimāli 113 latus par vēlo pļaušanu. Likmes nedaudz pamainīsies. Zaļie, protams, protestēs. Jautājums par pļaušanu ar rokām. Pagaidām vēl izmaiņu nav, jo šis jautājums nav izpētīts. Akmeņu kaudzes, atsevišķi koki lauka vidū, kā būt ar tiem — maksāt vai nē. Vai maksāt par platību, kas ir zem tā koka vainaga? Vai arī lidmašīna lido pāri, nofotografē, koks ārā. Tās ir nianses, par kurām vēl runāsim, bet tas nebūs tik ātri.

Visās šajās lietās, kas attiecas uz platībmaksājumiem, tur kur ir Eiropas Savienības nauda it īpaši, mums vienmēr eventuāli ir pienākums to visu atrādīt, tas nozīmē auditu. Latvija vēl ne reizes nav maksājusi sodus. Sliktākajā gadījumā ir grieķu variants, kur samaksā lielus sodus, naudu tam, starp citu, ierēķina jau budžetā un neliekas ne zinis. Mēs ejam drošāko ceļu, mēs netaisām šmuguli.

Ērika STEPIŅA, autores foto