Satraucošu rekordu hronika

Ja pirms gadiem desmit — piecpadsmit nozieguma vietā notvertie ļaundari savu pārdrošo rīcību izskaidroja ar dzīves grūtībām, tad tagad šī aizbildināšanās zaudējusi savu aktualitāti. Vispārējā bezdarba laiki pagājuši, bet, lūk, pierastais azarts iegūt vieglu pavasara lomu palicis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ļoti lētie makšķerauklas tīkli, kurus piedāvā ik uz katra stūra, provocē riskantus cilvēkus uz tiesībpārkāpumiem, kas robežojas ar noziegumu.

Pirmā diena

Negaidot es konstatēju: apritējis tieši ceturtdaļgadsimta kopš tā laika, kad ziedonī kopā ar zivju aizsardzības dienesta inspektoriem es dodos pavasara reidos. Pirmo reizi dzīvē pagājušajā dīvainajā decembrī man nācās palīdzēt nenogurstošajiem dabas sargiem pat Ziemassvētku dienās: siltā ziema izprovocēja malu zvejniekus uz aktīvu rīcību pa atklāto ūdeni arī janvārī. Taču pēdējais reids manā atmiņā paliks kā visrezultatīvākais, kas liecina par Latgales iedzīvotāju pašapziņas zemo līmeni ekoloģijas sfērā.

Spriediet paši par divu dienu darba rezultātiem. Septiņas mobilās brigādes, bruņojušās ar autotransportu un motorizētajiem peldlīdzekļiem, stingrā kontrolē ņēma 24 ūdens objektus. Uz Dau-gavas un ezeriem inspektori un viņu sabiedriskie palīgi pārbaudīja vairāk nekā 70 makšķerniekus un spiningotājus, un tikai diviem nebija makšķerēšanas karšu. Parasti pēc audzinošas sarunas pārkāpējiem tika rakstīts protokols un uz vietas piedzītie naudas sodi krietni pārsniedza kartes vērtību.

Pats no sevis izriet secinājums: vai tādā veidā jāizaicina liktenis, lai sabojātu sev laika pavadīšanu dabā un iztērē-tu latus, kurus daudz patīkamāk būtu izlietot makšķerēšanas piederumu veikalā, kur izvēle ir vienkārši fantastiska.

Vakarā uz Medumu ezera mūsu grupa, kuru vadīja Edvīns Gasperovičs, Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils kontroles sektora vadītājs, sodīja divus “ihtiandrus”, kuri nodarbojās ar zemūdens medībām tur, kur tas nav atļauts. Pavisam reida laikā, kas turpinājās vairāk nekā divdesmit stundu, uzrakstīti septiņi protokoli. Atsavināti 98 rūpnieciskās zvejas rīki: pārsvarā makšķerauklas tīkli, bet vēl izņemti divi brideņi un trīs murdi. Ķīnas ražojuma zvejas rīku kopgarums sasniedz gandrīz sešus kilometrus, un tas ir plaužu, raudu un ruduļu nārsta pašā kulminācijā...

Taču atgriezīsimies starta pozīcijā. Paredzētajā laikā noteiktajā vietā sapulcējās visas septiņas apkalpes. Piektdiena kontroles darbam ir visai piemērota diena, kad simtiem cienītāju atpūsties pie dabas krūts dodas uz upju un ezeru krastiem. Daudzi ar nakšņošanu, lai ieņemtu labāko vietu kopš vakara. Konkurentu kaislības virmo arī krastos. Daži pieredzējušie malu zvejnieki maskējas, lai līdzinātos makšķerniekiem amatieriem. Notvert tādus nozieguma vietā ir ļoti grūti, jo vairākums konfiscēto tīklu it kā nevienam nepieder, taču zivju aizsardzības inspektori labi pārzina situāciju un agri vai vēlu iepazīšanās ar malu zvejniekiem aci pret aci notiks — tas ir laika jautājums. Atkārtota tikšanās uz ūdeņiem var beigties ar krimināllietas ierosināšanu.

Šā reida mērķim bija striktas ģeogrāfiskās robežas: dabiskās ūdenstilpes Daugavpils rajonā, kuru ekoloģiskajā ziņā nekādi nevar nosaukt par labvēlīgu. Piepilsētas Lielā Stropu ezera ūdeņos vien divu dienu reida dalībnieki atrada četrdesmit tīklu. Pārdaugavā bija pamanīts, ka tur uzdarbojušies elektrozvejnieki.

Par skumjo un smieklīgo

Pavasara reidiem ir sava specifika, kad vairākumā izbraukumu kontroles darbs tiek veikts saulei rietot un saulei austot. Tādā saspringtā laikā par miegu nav ko domāt, to aizstāj stāsti un anekdotes pie ugunskura: īsa ir maija nakts. Uz Sventes ezera krastu, kur bija plānota atpūta, pēdējā apkalpe ieradās pēc pusnakts. Nogurušos kontrolierus bija ar ko iepriecināt, un aicināt pie galda izsalkušos viesus nebija vajadzības. Mūsu, vīru, sapulcējās vairāk nekā divi desmiti: septiņi štata zivju aizsardzības inspektori plus četrpadsmit brīvprātīgo palīgu. Par sliktu ēstgribu neviens nesūdzējās. Par ēdienu numur viens tika atzīti šašliki, kurus prasmīgi pagatavoja sabiedriskais palīgs Aleksandrs, bet lielisko zivju zupu uz ugunskura izvārīja mūsu “virspavēlnieks” Edvīns. Turklāt mēs bijām aizmirsuši paņemt līdzi piparus un lauru lapas, ārzemju garšvielas pilnībā kompensēja svaigie zaļumi.

Bija arī otra neparasta lieta, kad pēkšņi atklājās, ka mūsu lielā un draudzīgā kompānija bļodas līdzi bija paņēmusi gan, taču par karotēm aizmirsusi, kas nemaz netraucēja ātri iztukšot spaiņa tilpuma katlu.

Gribat — ticiet, negribat — neticiet, taču sausais likums jau sen kļuvis par tādu nakts vakariņu normu. Bet smiekli, kā tas pierādīts daudzkārt, ir vislabākais īslaicīga miega aizvietotājs.

Apsprieduši vakara darba rezultātus un paslavējuši inspektoru Konstantīnu Dilbu, kura vadībā tovakar tika notverti malu zvejnieki nozieguma vietā, mēs sākām klausīties.
Inspektoru stāstu konkursu atklāja Teodors Binders: “Tas notika uz Stropu ezera. Tumsā klusi piebraucam pie laivas, bet tajā malu zvejnieks pārbauda tīklu. Viņa pārinieks pie niedrāja tur otro malu zvejas rīka galu. Pavēlējusi airētājam apklust, inspektoru apkalpe uz kutera ar izslēgtu motoru pa tīklu sāka tuvoties pāriniekam. Tas skaļi jautā: “Petro, vai zivis ir?” Kāds no mūsējiem čukst: “Ir.” Kad mēs piebraucām pie otrā vīra kombinezonā, tas pamira, gluži kā mēmajā filmā. Protokolu rakstījām lukturīša gaismā...”

Turpina Intars Lejiņš: “Laivu motori mums ir Japānas ražojuma, gandrīz bez trokšņa. Kādu reizi nesteidzoties braucam ar kuteri gar krastu, ar kaķnadzi meklējam tīklus. Apbraucam zemesragu, pieplokam niedrājam un, ak, tu brīnums: pie paša krasta iznirst... cilvēka galva ar izbiedētām acīm. Sākumā nodomājām, ka ūdenslīdējs, taču kļūdījāmies. Te malu zvejnieks kombinezonā iedarbināja savu zvejas rīku, bet, sadzirdējis kutera troksni, nolēma paslēpties zem ūdens un ienira. Iznira tieši pie inspektoru borta. Tā mēs notvērām malu zvejnieku — vēl siltu un slapju. Ja vēl pēc tā gadījuma viņš turpinās aizliegto rūpalu, tad nezinu...”.

Smiekliem skanot, jautro stafeti pārņem inspektors Oļegs Vētriņš: “Pašā nārsta sezonas kulminācijā mēs ātri izvilkām malu zvejnieku tīklus no Dvietes ezera un jau piebraucām pie krasta, lai tos izkrautu. Tur mūsu brigādi sagaidīja vietējais vīrs hidrotērpā un ar atklātu sejas izteiksmi. Uzskatīdams mūs par kolēģiem malu zvejniekiem, pēkšņi ar lielu skaudību sacīja: ”Jums, zvejnieki, labi. Lūk, kāds jums kuteris un tīklu papilnam. Bet man vecs krasta tīkls un visas sīkas zivis, ne tā kā jums. Kad mēs viņa lomu pārskaitījām un ierakstījām protokolā, nelaimīgais vīrs ilgi sevi strostēja, ka tā izblamējies.” Te es atcerējos gadījumu, kā kādu reizi negaidot pārsteigtais malu zvejnieks, ieraugot inspektorus, pacēla rokas augšā. Karā, kā jau karā... Gadījās, kad kuteris ar kontrolieriem pēkšņi parādījās no miglas, padzīvojušie malu zvejnieki no bailēm meta krustu.

Otrā diena

Rīta instruēšana notika pirmsausmas miglā, un septiņas automašīnas izbrauca pa norādītajiem maršrutiem. Saulainā sestdiena solīja spraigu darbu. Tā arī bija. Mūsu brigāde, pabraukusi gar upes krastu, jau gatavojās ielaist ūdenī piepūšamo kuteri tieši tajā laikā, kad milzīga sārtā saules ripa iznira virs tālā meža. Taču negaidītais telefonzvans izdarīja koriģējumus mūsu turpmākajā rīcībā. Edvīns Gasperovičs paskaidroja neparedzēto situāciju: nupat kā uz Lielā Stropu ezera aizturēti malu zvejnieki ar tīkliem, no kuriem vienu pavisam nesen par nelikumīgu zveju inspektori bija sodījuši uz Daugavas. Atkārtots pārkāpums gada laikā: tas jau ir iegansts krimināllietas ierosināšanai.

Kontroles sektora vadītājs uzskatīja par nepieciešamu personīgi pārliecināties par inspektoru un policijas darbinieku rīcības pareizību: tiesai vajadzīgi neapstrīdami pierādījumi. Pieredzējušie malu zvejnieki ir ļoti izmanīgi cilvēki. Tā mēs uzņēmām kursu uz Daugavpili.

...Lielo Stropu ezera krasts, policijas automašīna... Tūdaļ noskaidrojās, ka vecākā inspektora Intara Lejiņa brigāde strādājusi ļoti profesionāli. Malu zvejnieki tika notverti un saņemti ciet nozieguma vietā tik strauji, ka nepaspēja iemest ūdenī nedz malu zvejas piederumus, nedz arī zivis. Aizturētais, vārdā Andrejs, galvu nokāris, klusēja: pirms divām nedēļām inspektori viņam bija piemērojuši 40 latu naudas sodu, taču malu zvejnieka azarts izrādījās spēcīgāks par veselo saprātu. Varbūt tagad tiesas spriedums izrādīsies iedarbīgāks līdzeklis? Protokols tika sastādīts pieaicināto personu klātbūtnē īpaši rūpīgi, un tajā tika pierakstīts viss malu zvejnieku loms: viens plaudis, četri līņi, četrpadsmit karūsu, trīsdesmit viena rauda un rudulis, pavisam spainis zivju. Gumijas laiva “Ufimka” tika konfiscēta uz vietas, tāpat kā nelikumīgie zvejas rīki. Par līdzdalībnieku Fjodoru protokols tika rakstīts uz vietas, bet Andreju aizveda uz policiju.

Te es tuvāk iepazinos ar kolēģi — laikraksta “Seičas” žurnālistu. Igors Ameļka piedalījās reidā pirmo reizi un bija pārsteigts par malu zvejas vērienu. Zivju aizsardzības inspektoriem tas bija parasts darbs, kas saistīts ar zināmu risku. Pirms tam, aizturot malu zvejniekus, vienā gadījumā no dienesta ieroča tika raidīti brīdinājuma šāvieni.

Lūk, ko mums, korespondentiem, pastāstīja sabiedriskais palīgs Česlavs Šostakovskis. Pirms ledstāves, 20. janvārī, naktī uz Šuņu ezera viņš pamanīja laivu ar lukturiem. Nodomāja visļaunāko: darbojas elektrozvejnieki, un izsauca inspektorus. Aizturēšana notika skaļi: viens no malu zvejniekiem pat ielēca no laivas ledainajā ūdenī. Dzēšot pēdas, ļaundari iemeta ūdenī ne tikai žebērkli, apgaismošanas ierīces, bet ezera dibenā “nejauši” tika atrasta arī... šautene ar apgrieztu stobru. Nācās piesaistīt kriminālpoliciju.

Pagājušajā gadā Daugavpils sektora inspektori piemēroja naudas sodus 4567 latu apmērā, jau piedzīts 3600 latu. Pārējās lietas nodotas tiesu izpildītājiem. Bēdīgs rekords...

Inspekcijas tālr. 26557874, 26146127, 26149384 - jebkurā diennakts laikā.

Aleksejs GONČAROVS