Izvaltas lepnums

Simts latu patiesībā nav pirmā Sarmītes alga par labi paveiktu darbu. Izvaltas pagastā ir laba tradīcija — katra mācību gada beigās ar nelielu naudas balvu atbalstīt savus skolēnus par piedalīšanos olimpiādēs un par panākumiem. Sākot ar piekto klasi, viņa pelnījusi līdz 10 latiem gadā. Mazākajās klasēs bija kāre naudiņu notērēt, bet lielo prēmiju jauniete domā pataupīt, sakrās vairāk naudas, tad redzēs.

Vēl šajā mācību gadā jauniete izcīnījusi 3. vietu rajona latviešu valodas olimpiādē, piedalījusies rajona matemātikas olimpiādē, kurā saņemta atzinība un startējusi rajona konkursā bioloģijā, izcīnot 2. vietu. Meitene apgalvo, ka visi mācību priekšmeti viņai padodas vienlīdz labi, bet patīk tieši vēsture, kas šķiet ļoti interesants priekšmets. Sarmīti nemaz nemulsina, ka viņas sacītais nonāk pretrunā ar valstsvīru milzu satraukumu par to, ka jaunieši slikti zina savas valsts vēsturi. Vēl skolnieces mīļāko priekšmetu sarakstā iekļuvusi angļu valoda un ģeogrāfija, taču arī pārējiem priekš-metiem viņas skatījumā nekādas vainas nav. Vidējā atzīme ir augstāka par 8 ballēm, tā bijis arī agrākajos gados.

Sarmītei ir ļoti labas attiecības ar visiem 16 klasesbiedriem: “Viņi ir ļoti jauki, atbalsta mani, olimpiāžu laikā turēja par mani īkšķi, kā arī ārkārtīgi priecājās, ka es uzvarēju valsts vēstures olimpiādē. Vislielāko atbalstu man deva bērnības draudzenes Laima Tukāne, Sintija Stivriņa un Sanita Subotjalo, kuras arī labi mācās, ir aktīvas un darbojas daudzos pulciņos. Ja es kādu priekšmetu nesaprotu, jautāju viņām, ja kādai no viņām ir grūtības ar mācību vielas apgūšanu, es nāku palīgā.”

Sarmīte neslēpj, ka viņai patīk izrīkot cilvēkus: viņu, kā skolēnu padomes priekšsēdētāju bez liekām ierunām klausīja gan zēni, gan meitenes. Jaunietei tikpat kā nebija brīvā laika sev, jo skolas gados viņa piedalījās vairākos fakultatīvajos pulciņos: dziedāja korī, dejoja, spēlēja teātri. Kā pagasta tautas deju kolektīva dalībniece ir piedalījusies daudzos rajona pasākumos, kā arī apceļojusi Latviju, dejojot Rīgā, Liepājā, Bebrenē, Naujienā Augšdaugavas svētkos un daudz kur citur. Darbojusies skolas dramatiskajā pulciņā, kur lasījusi dzejoļus, bet agrākajos gados tēlojusi izrādēs: bijusi raganas meita jeb mazā ragana, skolniece, iejutusies dažādu meža zvēru ādā. Teātra māksla un dejošana — tie būs pirmie pulciņi, par ko mana sarunbiedre plāno interesēties jaunajā skolā.

Kopš 3. klases Sarmīte aktīvi darbojās arī mazpulkā: rakstīja un aizstāvēja projektus, piedalījās daudzos forumos. Kad ieguvusi atzinību par labi aizstāvētu projektu, pašai bijis liels prieks, ka varēja tādu uzrakstīt.

“Mēs mācījāmies aprēķināt projekta ekonomisko izdevīgumu, bet tie nebija projekti konkrēta finansējuma saņemšanai, bet gan projekti pašizglītošanās nolūkā,” stāsta Sarmīte. “Mazpulkā audzēju kartupeļus, kāpostus, lilijas, pupiņas, bet vislielākais projekts bija manas dzīvojamās istabas remonts, kuru veicu pati ar vecāku palīdzību. Vecāki man atļāva izpausties, jo tā dzīvoklī bija mana istaba. Uzlīmēju interesantas tapetes gaišā, maigā tonī ar ķīniešu rakstu pieskaņu, griestus izlīmēju ar putuplasta plāksnēm, kurām bija interesants raksts, kā arī piekarināju tādu lustru, kādu ļoti vēlējos. To paveicu, kad mācījos 8. klasē, viss ir lieliski: tapetes turas, no griestiem nekas nebirst.”

Sarmīte ir dzimusi izvaltiete, viņas mamma ir Izvaltas pasta nodaļas vadītāja, tētis strādā kooperatīvajā sabiedrībā “Izvalta” par darbu vadītāju. Izvaltas pamatskola ir pirmā un pagaidām vienīgā mācību iestāde, turklāt ļoti mīļa. Visu cieņu ikvienai profesijai, bet pēc devītās klases Sarmīte neplāno doties strādāt par slaucēju, teļkopi vai dārzus ravēt. Starp citu, darbojoties mazpulkā, viņa ne reizi nav pievērsusies dzīvnieku tēmai. Tiesa, vecākiem ir sava saimniecība, kurā viņi tur arī lopiņus. Patīk vai nē, bet meitene iet palīgā mammai un tētim padarīt lauku darbus. Sarmīte stingri apņēmusies turpināt izglītošanos Daugavpils valsts ģimnāzijā. Kāpēc ne uz Krāslavu, vai gribas tālāk no mājām?

Sarmīte: “Vispirms jau tāpēc, ka savulaik tur mācījās mana māsa, tāpēc es zinu, ka tā ir diezgan laba skola. Tur ir kopmītnes, turklāt uz šo skolu dosies mācīties kādi desmit mani klasesbiedri.”

Pēc mirkļa viņa gan piebilst, ka būs ļoti grūti pamest mazo, mīļo, latvisko Izvaltas pagastu, kuram ir tik ļoti pieķērusies. Būs grūti iejusties jaunā vietā un jaunā skolā, jo neviena nav salīdzināma ar Izvaltas pamatskolu, kurā savulaik bijis klosteris, un tā ir šīs iestādes rozīnīte, kādas nav nevienai citai. Savulaik Izvaltas pamatskolā mācījusies arī Sarmītes māsa Ilze, kurai tāpat par šo skolu ir vissiltākās atmiņas. Arī Ilzei, kura tagad studē Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas fakultātē, savulaik bijis ļoti grūti aizbraukt no Izvaltas, viņa saglabājusi dziļas jūtas pret skolu un pagastu. Ilze mācās 2. kursā, klājas ļoti labi — arī tas ir arguments skolu izvēlē.

Sarmīte lepojas, ka māsas kursa darbs novērtēts ar 8 ballēm, jo arī pati ir ieguldījusi nelielu kripatiņu darba māsas panākumos: “Viņa rakstīja par Daugavas lokiem, es biju tā, kura aizbrauca uz muzeju un dabūja materiālus, jo muzejs nestrādā brīvdienās. Izteicu savas domas par to, kā pasākumi, kuru dalībniece esmu bijusi, ietekmē vidi — tas māsai arī noderēja kursa darbā.”

Meitenes interešu loks vēl ir tik plašs, ka viņa nevar izdomāt, par ko vēlas kļūt. Zina, ka uz ģeogrāfiem neies, jo viens ģimenes loceklis jau šo nišu aizņēmis. Kādreiz bija doma kļūt par žurnālisti, tad par skolotāju, tagad — nekā konkrēta. 8. klasē jauniete pildīja skolas avīzes “INA” redaktores pienākumus. Tieši tajā laikā secinājusi, ka žurnālistika viņu nevilina. Skolotājas darbs arī vairs nešķiet tik pievilcīgs, kā pirmajās klasēs, kad vairākums augošo cilvēciņu sapņo kļūt par skolotājiem un policistiem. Sarmīte sapratusi, ka skolotājas darbā nepieciešama milzu pacietība. Atpūtai atliek nedaudz laika. Kas patīk meitenei, kuru, manuprāt, neiespējami iedomāties tēlojam raganas meitu. No viņas strāvo pārāk daudz sirsnības, viņas skaistums nav paslēpjams zem maskas. Par to liecina kaut vai fakts, ka saposties viņa spējīga arī piecās minūtēs — izskatīsies lieliski. Protams, labāk, ja laiks nav ierobežots, bet tā nav traģēdija. Dators, internets un jauniešu iemīļotās mājaslapas nav viņas lielākā aizraušanās. Parasti paskatās, vai nav pienākušas vēstules, izlasa, atbild, un viss. Patīk šai jaunietei pielaikot apģērbus, agrāk viņa rakstīja arī dzeju, tagad laika trūkuma dēļ vairs neraksta. Dzejoļi bija publicēti skolas avīzē (konkursā). Zēniem tie nebija veltīti, bet vispār ir uzrakstīti arī zēniem. Vēl Sarmītei ļoti patīk rotaslietas — dienā, kad notika šī saruna, meitene uz skolu ieradās ar četriem dažādiem gredzeniem roku pirkstos, bet ausīs iekarināja interesantus, palielus auskarus. Rotaslietas ir viņas garderobes neatņemama sastāvdaļa, turklāt tās cenšas mainīt biežāk.

Kā jau visas meitenes, arī Sarmīte savulaik rakstīja dienasgrāmatu, līdz saprata, ka visu, kas ir uzrakstīts, kādreiz ierauga arī svešas acis. Tas ir tikai laika jautājums.

Vai Sarmīte skolā nejutās bēdīgi, apzinoties, ka jauniešiem pilsētā pastāv lielākas izklaides iespējas. Izvaltā tagad pat diskotēku nav. Diskotēku savā pagastā gribētos gan, bet spēļu automāti, kafejnīcas, kokteiļu zāles un citi pilsētu labumi meitenei šķiet vienaldzīgi. Var atpūsties ar draugiem pie ezera peldoties un sauļojoties vai pameklēt citu skaistu vietu un pasēdēt pie dabas krūts.

Reizēm šķiet, ka laika nav nekam, bet Sarmīte paspēj visu. Viņa seko līdzi svarīgākajām norisēm valsts politiskajā arēnā. Šobrīd topā prezidenta jautājums, viņa labāk šajā amatā redzētu vīrieti. Meitene atcerējās kādu televīzijas raidījumu, kurā kāds gaišreģis pareģoja: ja prezidents būs vīrietis, Latvijā iestāsies labāki laiki. Vispār jau Sarmīte tikpat kā netic visādām zīmēm un citām mistiskām lietām, bet uzskata, ka dažos gadījumos tam vismaz ir jāpievērš uzmanība.

Juris ROGA