Savā vietā

Atcerēsimies, kā mēs izturējāmies pret savu pirmo skolotāju. Viņa bija galvenā mūsu dzīvē. Viņu mēs nekad neaizmirsīsim. Ar viņu ir saistīts tik daudz emociju, tik daudz interesantu lietu, tik daudz atmiņu. Reizēm mēs aizmirstam, kā viņu sauc, taču nekad neaizmirstam viņas acis, balsi.

Pašlaik skola nesākas ar pirmo klasi, kā tas bija agrāk. Varavīksnes skolā katru gadu tiek komplektētas piecgadīgo un sešgadīgo bērnu grupas. Sākas pirmsskolas sagatavošana. Starp skolotājiem, kuri strādā ar pirmsskolniekiem (jāpiebilst, ka visi viņi ieguvuši speciālo izglītību), ir Olga Daļecka, par kuru es arī gribu pastāstīt.

Par to, ka Olga kļūs par skolotāju, nevienam šaubu nebija un vienkārši nevarēja būt. Olga vienkārši ļoti mīlēja skolu. Tāpēc iestāšanās Liepājas pedagoģiskajā augstskolā nevienam nekļuva par pārsteigumu. Izmantojot ikvienu iespēju, Olga ik gadus brauca praksē uz savu skolu un strādāja, strādāja...

Beigusi institūtu, Olga ne par ko citu nesapņoja, kā tikai par to, lai iekārtotos darbā savā skolā. Un viņu paņēma! Par pārdevēju skolas veikalā... Taču viņa neuztraucās. Galvenais, ka strādāja skolā. Taču sapņi par profesionālo karjeru dzimtajā skolā viņu neatstāja. Pagāja vairāki gadi, un veiksme uzsmaidīja! Olga Daļecka kļuva par sākumskolas ārpusklases pasākumu organizētāju.

Ikvieni svētki, kurus organizēja Olga, Varavīksnes mazuļiem kļuva par notikumu. Katrā pasākumā ielikta viņas dvēseles daļiņa. Zēni un meitenes ļoti mīlēja savu iniciatori. Bet galvenais, aprakstīt to, cik laimīga izskatījās Olga, vienkārši nav iespējams.

Pēc dažiem gadiem sākās pārmaiņas. Tika izsludināta pedagoga vakantā vieta pirmsskolas grupā. Olga turpināja studijas Daugavpils universitātē. Vienlaikus sāka strādāt ar pirmsskolniekiem. Viss bija nezināms. Jāsaka, ka normatīvie akti, kas nosaka pirmsskolas izglītības programmu, izstrādāti diezgan sarežģīti, reizēm pretrunīgi. Bet vai tad tas ir svarīgi, ja cilvēkam darbā dvēsele gavilē?

Krājās pieredze, arī panākumi neizpalika. Pirmsskolas izglītības programma sastādīta tā, ka pirmo sagatavošanas gadu (piecgadīgie) var nosaukt par attīstošu un apmācošu. Kādas tik rotaļas un spēles neizdomāja Olga, kādus tik uzdevumus nepildīja viņas audzēkņi. Sirdi pildīja prieks, raugoties, kā tavu acu priekšā mazie cilvēciņi sāk mainīties, augt. Otrais gads (sešgadīgie) jau ir nopietnāks. Tas ir savdabīgs veids, kā spēlēt skolu. Te jau nākas iepazīties ar burtiem un cipariem. Tas nav nekāds joks. Tad nāk kārta valodu apguvei...

Laiks ritēja. Olga apprecējās. Piedzima dēliņš Daniils. Viņa atgriezās darbā. Viss atkal ievirzījās parastajās sliedēs. Drīz vien sešgadīgie bērni atvadīsies no savas skolotājas. Viņus gaida īsta skola. Joks vai — pirmā klase! Bet, no otras puses, īpašu pārmaiņu dzīvē nebūs. Ar pedagogiem bērni jau ir pazīstami. Viņi taču mācījās latviešu un angļu valodu. Skola paliek tā pati. Turklāt kā pieredzējušiem cilvēkiem viņiem radīsies iespēja visbeidzot piedalīties Jaungada pasakā!

Tikai Olgai ir skumji ap sirdi... Skolotājam allaž ir tā: tiklīdz paspēji pierast pie saviem audzēkņiem, kad viņi izaug un aiziet pie citiem pedagogiem. Olga gatavojas jaunai pirmsskolnieku grupai. Drīzumā notiks pirmā vecāku sapulce tiem vecākiem, kuri nolēmuši nodot savas atvasītes Varavīksnes skolas pedagogu drošajās rokās. Atliek tikai apskaust tos, kuri nokļūs Olgas Daļeckas grupā. Mācības bērniem būs interesantas, vieglas un pat aizraujošas.

Ne jau vieta rotā cilvēku... Bet kad cilvēks padara vietu skaistu, tad arī vieta kļūst pilnīgi citāda. Galvenais, lai tu atrastos savā vietā.

Andrejs JAKUBOVSKIS