“Mūsu Ļiļa”

Šofera profesija sešdesmitajos gados skaitījās ļoti prestiža, un gribētāju sēsties pie stūres bija krietni vairāk nekā kravas un vieglo automašīnu uz putekļainajiem lielceļiem. Papilnam nobaudījuši sūro mehanizatora maizi, daudzi kolhoza traktoristi sapņoja nomainīt cietās un grabošās traktora kabīnes pret šoferu komfortablajām, tikai ne katram tas izdevās. Mūsu varonei laimējās...

Sen, ļoti sen es viņu pazīstu kā Ļiļu, taču sev par izbrīnu padomju laiku nodzeltējušajās autovadītāja tiesībās lasu: Valeriana Solima. Viņa tikai pasmaidīja: “Starpkolhozu celtniecības organizācijā, kur es nostrādāju par šoferi 27 gadus, mani sauca “mūsu Ļiļa”. Tolaik es nemaz neatpaliku no stiprā dzimuma, bez liekām pūlēm, neaicinot palīgus, tiku galā ar smagiem kravas automobiļu riteņiem, kad pārplīsa kamera. Arī remonta laikā centos iztikt patstāvīgi, Dievs mani apveltīja ar spēku. Gadījās, ka varēju nolikt gar zemi to, kurš mēģināja neveiksmīgi pajokot, nekad neļāvu darīt sev pāri, bet savu darbu mīlēju. Cik reižu man, pirmās klases autovadītājai, piedāvāja gan autobusu, gan vieglo mašīnu, taču mīļāka man bija kravas mašīna — tas bija mans aicinājums, visa mana dzīve...”

Gaidot korespondentu, mana senā paziņa nolika uz galda kārtīgā kaudzītē goda rakstus un pateicības, kārbiņā glabājas krūšu nozīmes un medaļa. Pašlaik tie nav modē, bet cienījama vecuma cilvēkiem — svarīgas dzīves lappuses.

Pie Ļiļas dzīvokļa durvīm es pieklauvēju ar visai nopietnu ieganstu: šodien, 29. maijā, viņai aprit tieši... gadu. Vārdu sakot, apaļa jubileja. Cik? Parēķiniet paši, ja šofera stāžs ir 36 gadi, bet pirmo reizi pie mašīnas stūres viņa sēdās tālajā 1958. gada rudenī.

... Viņa piedzima zemnieku ģimenē Dridža ezera krastā. Beigusi Solimu septiņgadīgo skolu, savas darba gaitas sāka kā pastniece. Vasarā no viensētas uz viensētu jāja ar zirgu, ziemā piegādāja vēstules un laikrakstus ragavās. Viņa mīlēja zirgus, bet vēl vairāk tehniku: tā meiteni vilināja kopš bērnības. Kad viņa paziņoja vecākiem, ka grib kļūt par šoferi, māte iebilda: “Meitene pie stūres, kur tas redzēts...” Toties tēvs izturējās pret meitas sapni saprotoši, bet vecākais brālis Bonifācijs apņēmās palīdzēt māsai iestāties autoskolā, kur negribēja uzņemt ne tikai dzimuma dēļ: viņai vēl nebija astoņpadsmit gadu. Ļiļa pārliecināja visus, ka līdz eksāmenu kārtošanai kļūs pilngadīga, un administrācija beigu beigās bija ar mieru. Taču gadījās misēklis ar praktiskās vadīšanas eksāmena kārtošanu: eksaminētāji aizgāja atvaļinājumā. Gaidīt Ļiļa nekādi nevarēja, viņa sēdās vilcienā un aizbrauca uz Rīgu, lai nezaudētu divus mokošus mēnešus. “Puse puišu nenolika vadīšanas eksāmenu, bet es to nokārtoju galvaspilsētas nepazīstamajās ielās jau ar pirmo piegājienu,” ar smaidu tagad atceras jubilāre.

Iesācēju šoferi pārņēma liela nepacietība vadīt automašīnu. Darba gaitas pie stūres meitene sāka piepilsētas Čkalova kolhozā, kur neparastajai autovadītājai piedāvāja piemērotu tehniku: Amerikas ražojuma “International”. “Pirmā kravas mašīna man bija laba,” tagad saka Ļiļa. “Ne vienu vien reizi pudeli derībās vinnēju. Ārzemju mašīnai bija septiņi ātrumi, ko daudzi šoferi nezināja. To es arī izmantoju. Vēlāk sakārojās braukt ar jauno GAZ-51 un pārgāju darbā uz Dagdas zonu. Divus gadus strādāju par šoferi Mičurina kolhozā, pēc tam iekārtojos autokolonnā, kur sākās komandējumi. Uz Aglonu mani pārvilināja, pie-dāvājot jaunu automobili GAZ-53, un ar to es nostrādāju četrus gadus. Tikai vēlāk atgriezos uz Krāslavu, kur draudzīgajā SCO kolektīvā atradu labāko vietu. Tā nemanot aizritēja 27 gadi par šoferi. Tad pienāca pensija: saņemu bez diviem santīmiem simts latu. Nesen pārcietu smagu operāciju, un tagadējās dārdzības apstākļos ir grūti savilkt galus kopā. Bet kur tu liksies...”

Beidzot sarunu par šofera tēmu, Ļiļa atcerējās, ka nav pieļāvusi avārijas, arī ar autoinspekciju nav bijis konfliktu. Cik es atceros, mūsu pusē Ļiļa bija vienīgā sieviete ar tik ilgu šofera darba stāžu. Gadījās, ka arī tajos gados parādījās citas sievietes autovadītājas, taču uz īsu laiku. Tagad meitenes pie grezno mašīnu stūres var sastapt ik uz soļa, bet tolaik viss bija citādi.

Mana tuvā iepazīšanās ar šo neparasto sievieti notika cita iemesla dēļ. Kopš tā laika, kad mūsu pilsētā tiek rīkotas makšķernieku sacensības, tajās vienmēr piedalās Ļiļa. Gadījās, ka arī ieņēma godalgotās vietas. Makšķernieces kaislība Ļiļai ir kopš mazotnes, jo viņa izaugusi ezeru novadā. Ir viņai šaura specializācija: karūsu makšķerēšana. Vairākkārt gadījies saķert pa spainim zeltaino un sidrabaino skaistuļu, un tad makšķerniece dāsni cienājusi ar zivīm draugus un kaimiņus. Viņas labākā draudzene Jadzja Stivriņa arī ir kaislīga makšķerniece. Tikai vienu reizi Jadviga pārspēja Ļiļu ezera krastā, kur virmoja makšķernieku kaislības, taču vēlāk godīgi atzinās: viņai zivis svieduši vīri no kaimiņu numuriem.

Starp citu, Valerianai ir daudz draugu. Pirmo apsveikumu jubilāre saņēma no Anglijas, kur dzīvo draudzene Klēra, ar kuru viņa sarakstās. Angliete, lāga dvēsele, apsveikuma adresei pievienoja naudas pārvedumu. Viesus jubilejas dienā svinību gaviļniece plāno uzņemt divas reizes: mājās un kafejnīcā, uz kurieni uzaicinās rīdziniekus.

Daudzajiem apsveikumiem pievienojas arī laikraksts “Ezerzeme”, ar kuru mūsu lasītāja draudzējas jau sen.

Aleksejs GONČAROVS