Ko gan jaunajiem šeit darīt?

Apmeklējot Grāveru pagastu, ikreiz jānoraugās uz izdemolēto bijušās padomju saimniecības ēdnīcu un kultūras mana ēku ciemata centrā, kuras rada ļoti nomācošu iespaidu. “Varoņdarbus” objektos visticamāk pastrādājuši bezmērķīgi naktīs klaiņojošie, alkohola apreibinātie vietējie iedzīvotāji, varbūt kādam svešiniekam arī piepalīdzot. Grāveru pagasta pašvaldības priekšsēdētāja Velta Paškeviča apgalvo, ka pašvaldībai šie objekti nepieder, bet to īpašnieki mainās visai bieži, ka praktiski nav iespējams neko pret viņiem uzsākt, lai ēkas vismaz tiktu savestas kārtībā. Līdz ar to viņa nespēj arī pateikt, cik ilgi šie grausti bojās vidi. Turklāt tie rada arī draudus iedzīvotājiem, lai gan vēl neviens nav sūdzējies, ka, ložņājot pa šiem objektiem, būtu sagriezies vai sasities. Nebūs taisnīgi pārmest Grāveru pagasta pašvaldībai nevarību, jo tamlīdzīgi grausti gadiem ilgstoši rotā arī pilsētas, piemēram, Krāslavu, kur novada pašvaldībā netrūkst dažādu gudru speciālistu, bet kārtības šai jomā kā nav, tā nav. Rodas iespaids, ka šī ir nepateicīga joma, kurā neviens negrib iedzīvoties ienaidniekos.

Tā kā ēka, kas projektēta un būvēta kā kultūras iestāde, vairs nav izmantojama paredzētajam mērķim, tad Grāveru tautas nams izvietojies bijušā bērnudārzā otrajā stāvā kultūras pasākumiem galīgi nepiemērotās telpās. Pirmajā stāvā ir pagasta pašvaldības darbinieku kabineti. Jāatzīst, ka otru tik prastu zāli neatrast nevienā mūsu rajona pagastā, turklāt kultūras darbinieki spiesti to dalīt ar vietējo pamatskolu, kura šeit organizē sporta nodarbības saviem audzēkņiem. Sporta stundu dēļ zālē nevar uzbūvēt skatuvi. Bet ir jāpriecājas arī par šo mazumiņu, proti, ka pašvaldība spējusi rast vismaz kādu problēmas risinājumu un atjaunotās valstiskās neatkarības gados kultūras dzīves pavediens Grāveros nepārtrūka. Var diskutēt par kvalitāti, tomēr tā pirmām kārtām atkarīga no to cilvēku aktivitātēm, kuri šeit dzīvo.

Kultūras iestāde dzīvo pamatā no pašvaldības finansējuma. Pēdējo piecu gadu laikā ir iegādāta jauna gaismas mūzika diskotēkai, skandas pasākumu apskaņošanai, muzikālais centrs, karaoke, digitālais fotoaparāts. Aparatūras iegādei tiek izlietots vidēji 300 latu gadā. Šogad nekādu lielu pirkumu nebūs, jo tautas nama telpām vajag remontu un pašvaldība to jau ir ieplānojusi. Tas būs kosmētiskais remonts, jo lielākam naudas nav. Ja līdzekļi atļaus, vajadzētu nomainīt vienas sabrukušās zāles durvis, divas nomainītas agrāk.

Tautas nama vadītāja Raisa Bižāne, kurai šajā darbā rit piektais gads, pastāstīja, ka tiek apmaksāts dramatiskā teātra un dziedāšanas pulciņa vadītāju darbs. Pulciņu darbā piedalās pieaugušie: skolotāji, bezdarbnieki un citi pagasta ļaudis. Vēl ir aerobikas un deju pulciņi, kuri darbojas pilnībā uz sabiedriskiem pamatiem un tos pārsvarā apmeklē skolotāji un skolēni.

Tautas namā tiek rīkoti tradicionālie svētku pasākumi, tie ir: ikgadējā pensionāru balle februārī; Lieldienām veltīts pasākums, kas tiek apvienots ar diskotēku un izrādījās vietējiem iedzīvotājiem pieņemamākais svinēšanas veids, kurā rīko dažādus aizraujošus konkursus, piemēram, sišanās ar olām, skaistākā ola un citus; Mātes dienai veltīts pasākums; LR proklamēšanas dienas svinības; Ziemassvētku svinības, kurās uzstājas dramatiskais teātris, kas kolektīvam reizē ir kā atskaite par paveikto; bērnības svētki, kuros pašvaldība sveic topošos pirmklasniekus; jau gadus 20 Grāveros svin pilngadības svētkus, apsveicot kārtējā gada pilngadniekus ar dāvanām un koncertu.

Nekādu citu telpu, izņemot zāli un kabinetu aparatūras uzglabāšanai, kas reizē ir vadītājas kabinets, tautas namam nav. Ja kādam kolektīvam nepieciešams pārģērbties, tiek atvērta mazā zāle, kas nodota pamatskolas rīcībā. Problēmas ar skolu nekad nav bijušas, tautas nama vadītāja cieši sadarbojas ar skolu visu svētku sagatavošanā. Tikai pateicoties šai sadarbībai, ir iespējams organizēt kādu koncertprogrammu.

Pasākumos zālē iespējams izvietot simts krēslus, vairāk to nav, jo vajag atstāt brīvu vietu skatuves māksliniekiem. Tomēr arī simts krēslu reizēm par daudz: ja uz pasākumu sapulcējas pussimta cilvēku, tad vadītāja uzskata — jau ir ļoti labi. Apmeklētāju skaits ir ļoti mainīgs lielums: vienā reizē vispār zems, citā — ļoti daudz cilvēku. Vērtējot tautas nama darbu kopumā, jāatzīst, ka svētku pasākumus cilvēki apmeklē labi. R. Bižāne: “Ārpus pagasta ar saviem kolektīviem pagaidām nekur neizbraucam, jo būtībā mums nav jau ar ko braukt, jo kolektīvi jauni. Piemēram, ansamblis “Dāmas labākajos gados” pastāv divus gadus, repertuārs neliels — ap 10 dziesmām. Šo kolektīvu dibināja Ļubova Tarlecka, bet tagad vada mūzikas skolotāja Jeļena Račicka. Pie sevis ciemos aicinājām Indras tautas mana pašdarbniekus, pagaidām nav atbraukuši, taču apsolīja.”

Diskotēkas ir tautas nama otra darbības joma, acīmredzot, visnepateicīgākā. Iestādes vadītājai reizēm pilnīgi nolaižas rokas. Līdzīgi, kā visās lauku diskotēkās, arī Grāveros toni tajās bieži cenšas noteikt pamatīgi iereibuši gados jauni cilvēki. Gan skatuves trūkums, gan zāles izvietojums ēkas augšstāvā ļoti apgrūtina darbu. Diskotēkas vadītāji ir skolas vecuma jaunieši, kuri cenšas neraustīt lauvu aiz ūsām, jo, strādājot turpat blakus dejojošajam cilvēku bariņam, nejūtas droši ne par aparatūru, ne par sevi. Viņi nevar cīnīties pret dzērājiem un smēķētājiem un to nedarīs. Tautas nama vadītājai bezmaz jāsaraujas divās daļās, trenkājot smēķētājus un pudeles kakliņam pieplakušos apakšstāvā un arī augšstāvā. Neatļaut diskotēkas vispār arī nevar, jo tās apmeklē arī kārtīgi jaunieši, kuriem gribas padejot sestdienas nogalē. Ko darīsi, ka ik diskotēkā pagadās tādi, kas sabojā noskaņojumu visiem. Dejot ļauts līdz 2-3 naktī atkarībā no tā, kāda ir apmeklētāju uzvedība.

R. Bižāne atzīst, ka tautas nama vadītājas darbs nav piemērots cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu. Tas nav smags, bet nervozs un nepatīkams, sevišķi diskotēkās. Pat pirms gadiem trim diskotēku publika bija krietni pieklājīgāka un savaldāmāka nekā šodien. Bija vieglāk strādāt, tagad ļoti smagi. Vēl nepatīkami ir tas, ka uz Grāveru diskotēkām mēdz ierasties pilsētnieki tieši iztrakošanās nolūkā. Viņi domā, ka te var uzvesties nekulturāli, ko pilsētas diskotēkās atļauties praktiski nevar.

Diskotēkas nevar slēgt arī tāpēc, ka nekādas citas izklaides jauniešiem te nevar piedāvāt. Izrādās, alkohola problēma diskotēkās pastāv arī citu pagastu tautas namos. Kas ir pie vainas šajā situācijā? Ja nedaudz iedziļinās, iemesls acīmredzams: diskotēku šīsdienas apmeklētāji ir 90 gados dzimušie. Tā ir ekonomiskās sistēmas totālā sabrukuma jaunatne, kad viņu vecāki no valsts puses bija pamesti likteņa varā. Tieši tolaik lauku ļaudis, bezcerības nomākti, masveidā sāka lietot zināmas un nezināmas izcelsmes alkoholiskos dzērienus. Dzēra ģimenēm, jo uz vietas nebija kur iekārtoties darbā, izbraukāt uz pilsētām nevarēja, jo saruka sabiedriskā transporta pakalpojumi un daudziem nebija personīgā autotransporta. 6-7 un vairāk gadus bez algota darba izturēja nedaudzi, pārtiekot tikai un vienīgi no savas piemājas saimniecības. Kad laukos sāka strādāt kokzāģētavas, daži atviegloti uzelpoja. Tiesa, visiem darba vienalga nepietika un šodien nepietiek, lai gan situācija kardināli izmainījusies un darbs vairs nav problēma: darbarokas nepieciešamas Rīgā, citās lielās pilsētās un ārvalstīs. Šodien arī no Grāveriem daudzi brauc strādāt ārpus sava pagasta robežām, kā dēļ iedzīvotāju skaits Grāveros faktiski krietni sarucis. Ne tikai jauni, pat cilvēki gados aizbraukuši uz Rīgu strādāt, tostarp, R. Bižānes ģimenes locekļi — vīrs un bērni — strādā Rīgā, jo arī tur labi maksā. Viņi neizvēlējās Īriju, jo spēj nopelnīt tepat mūsu valsts galvaspilsētā.

Palikuši vien tie, kuri atraduši sev nodarbi, piemēram, lielākajās zemnieku saimniecībās, kuras tagad raksta un realizē ES projektus, vai arī apstrādā paši savu piemājas zemīti, kā arī tie, kuriem vairs neko nevajag, izņemot iedzert katru dienu. Gadiem slaistoties, ļaudis atradinājušies no darba. Katrs var taču nodarbināt sevi mājās, bet, nē — klīst pa Grāveriem no rīta līdz vakaram, bet vakarā jau nekādi strādātāji nav. Tādiem nekāda kaunināšana nelīdz, viņi cērt pretī: “Nav darba — dzeru!” Tajā pašā laikā stiprs vīrietis atsakās no piedāvājuma saskaldīt malku par pieciem latiem dienā, plus trīsreizēja ēdināšana, plus tēja vai kafija atpūtas pauzēs.

Nepārsteidz arī tas, ka Grāveros nav nekādas jauniešu organizācijas, kas aizstāvētu viņu intereses un organizētu viņiem pieņemamus un interesantus pasākumus. Kas gan to te radīs? Ne jau pašvaldība vai tautas mana vadītāja, bet, tiem, kuri dzer, tāda organizācija šķiet lieka greznība. Labāk zagt, dzert, klaiņot un logus izdauzīt. Savukārt, čaklākās rokas, gudrākie prāti ir aizbraukuši. Šie jaunieši iekārtojušies pilsētās, atbrauc tikai uz brīvdienām. Starp citu, viņi izceļas uz pārējo fona gan ar labāku kultūru, gan ar cēlākiem žestiem. Kultūras darbiniece atceras gadījumu, kad atnāca kāds puisis uz diskotēku kopā ar meiteni, par divām ieejas biļetēm pasniedza naudu un lepni sacīja: “Atlikumu izdot nevajag.” Savukārt, tāds, kurš nodzer pēdējo santīmu un jau uz kājām lāga neturas, mēģina apvārdot: “Es uz mirklīti ieiešu paskatīties...”. Ko gan viņam skatīties? Nav jau kinozāle!

Juris ROGA