Kā Antoņina ciemojās paradīzē

Nokļūt līdz viensētai nomaļajā vietā, kur dzīvo Antoņina Gradkovska, nebija vienkārši. Tāpēc mēs tikāmies Lipsku ciemā, pie mūsu ceļotājas radinieces. Saruna sākās it kā no tālienes: Antoņina īsumā pāršķirstīja savas ilgās dzīves necilo grāmatu. Zemnieces dzīve nebija viegla, bet viņas vislielākais lepnums ir pieci bērni un vienpadsmit mazbērnu. Jau apritējis septiņpadsmit gadu kopš tā laika, kad viņa kļuva atraitne. Neatstājot dzimto viensētu, kur kopā ar vecmāmiņu dzīvo mazdēls un mazmeitas, vecā sieviete turpina slaukt govi un audzēt sivēnus. Simt astoņu latu pensiju par 46 gadu darba stāžu kolhozā un sovhozā viņa uzskata par pieklājīgu. No smagiem lauku darbiem viņa nekad nav vairījusies: bijusi laukkope, teļkope, slaucēja, audzējusi cūkas. Vienmēr un visur strādājusi pēc labākās sirdsapziņas, jo strādāt citādi vecāki nebija iemācījuši.

Jaunie laiki Grāveru pagastā radīja sabrukumu un bezdarbu, kas kļuva par nopietnu pārbaudījumu manas jaunās paziņas mazbērniem. Daži palika dzīvot laukos, nejuzdami nekādu prieku, bet drosmīgā Oksana labākas dzīves meklējumos devās uz Itāliju un šajā pasakainajā valstī satika savu likteni. Gribu izteikt minējumu, ka čaklo meiteni no Latgales un itāļu puisi satuvināja zemnieku saknes: Emanuila vecākiem pieder desmit hektāru liela saimniecība, viņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību.

ItālijaMīlestība ir nopietna lieta, it sevišķi kad piedzimst bērns. Savam pirmdzimtajam Emanuils un Oksana deva latvisku vārdu Aigars. Viņa vecāki ir katoļi, tāpēc tā jau nu sagadījās, ka mazuli kristīja Dagdas baznīcā. Kopš tā laika apritēja gads un, kas tur ko slēpt, Antoņinu sāka mākt skumjas un gribējās apraudzīt savu mazmazdēlu Itālijā. Apķērīgā mazmeita, gluži kā ieskatījusies vecmāmuļas dvēselē, sāka neatlaidīgi aicināt ciemos. Pierunāšana pa telefonu nebija ilga, un kādu reizi viensētas saimniece pateica sev: cik tad man tur palicis dzīvot, tāpēc jāredz savām acīm plaukstošā valsts, kuru tā slavē Oksana. Meita Stasja, kura dzīvo Rīgā, uzņēmās visas rūpes, lai pavadītu un iesēdinātu māmuļu lidmašīnā, bet naudu lidojumam uz Milānu Antoņina sakrāja pati, jo 80 latu nav liela summa. Pirmo reizi dzīvē iekāpusi lidmašīnā, sirmgalve nemaz nejuta uztraukumu. Gluži otrādi, viņa tīksminājās par mākoņiem un sniegoto kalnu virsotnēm.

Itālijā viņu sagaidīja kā ļoti gaidītu viešņu. Oksanas vīrs viņai iepatikās uzreiz: ļoti labestīgs, uzmanīgs. Ceļš līdz fermeru saimniecībai aizņēma četras stundas, bet Emanuils pats sēdēja pie greznās mašīnas stūres. Viņa māte Anna sagaidīja viešņu no Latvijas kā visdārgāko cilvēku. Tā aizritēja burvīgas dienas, cita par citu skaistākas. Gandrīz katru dienu Antoņinu gaidīja ceļojumi un to, kas pavērās viņas pārsteigtajam skatienam, viņa tagad dēvē par paradīzi zemes virsū. Neaprakstāms skaistums, pasakaini dārzi, palmas, kotedžas, viena par otru krāšņākas, un visur vienreizēja kārtība. Taču visvairāk mūsu drosmīgo ceļotāju pārsteidza godbijīga attieksme pret veciem cilvēkiem. Viņu visur pamanīja, sveica, aprūpēja, cienāja, pat pilnīgi sveši cilvēki. Bet radi vadāja pa bāriem un restorāniem un visu laiku cienāja ar itāļu delikatesēm. Sākumā bija nepierasti, taču vēlāk Antoņina pierada pie spageti un kukurūzas putras. Gaļas ēdienus itāļi gatavo tik prasmīgi, ka pat cūkgaļas karbonāde kūst mutē. Bet bez rudzu maizes gan Antoņinai bija grūti iztikt: itāļi rudzus nesēj.

Nevienā mielastā neiztiek bez vīna, kura garša nav salīdzināma ar mūsu portvīniem un kagoriem. Dievišķīgie vīnogu dzērieni, kas rada prieku, un ap sirdi kļūst viegli! Vīnu itāļi dzer kā ūdeni, taču viņi zina mēru: divās nedēļās, kopš Antoņina ciemojās šajā pasakainajā valstī, viņa nesastapa nevienu iereibušu cilvēku. Turklāt itāļi ir ļoti jautri un labestīgi ļaudis. Trīs reizes apmeklējusi grezno baznīcu, vecā sieviete neviļus nodomāja, ka pats Dievs palīdz valstij, kuru apdzīvo laimīgi cilvēki. Kad kaimiņu villu apmeklēja priesteris, tad, uzzinājis par viešņu no Latvijas, pats izteica vēlēšanos pieņemt grēksūdzi un svētīt viņu.

”Protams, tur lūdz Dievu citādi, taču Dievs ir viens,” man teica pārsteigtā sieviete. Viņa no visas sirds priecājas par to, ka Oksana un Emanuils nolēmuši salaulāties Itālijas dievnamā un pašlaik gatavojas šim atbildīgajam rituālam. Bez Dieva ne soli...

Ātri aizritēja divas nedēļas šajā brīnišķīgajā valstī. Oksanas vīrs ar māti ilgi centās pierunāt viešņu palikt Itālijā uz visiem laikiem, jo Emanuilam pieder divstāvu māja, kur nekā netrūkst. Te gan Antoņina parādīja savu spītīgo raksturu. Oksanai Itālija kļuvusi par otro dzimteni, viņa jau pilnībā iemācījusies valodu, arī dēls kļuvis par tēva dzimtenes pilntiesīgu pilsoni. Lai cik pasakaina zeme būtu Itālija, Antoņina to nemainīs pret dzimtajām ārēm un ezeriem, bez kuriem viņa nespēj dzīvot. Te, dzimtajā pusē, ir apbedīti viņas vecāki, te viņa īsinās mūža nogali, kaut arī dzīve nav nekāda vieglā, uzskata gudrā lauku sieviete. Atvadas bija skumjas. Vecmāmiņu apbēra ar dāvanām un ne tikai nopirka biļeti atpakaļceļam, bet arī naudu iedeva. No aizkustinājuma un pateicības vecā sieviete pat apraudājās...

Septembrī Antoņinai apritēs 87 gadi. “Kas bija visskaistākais jūsu dzīvē?” es uzdevu pēdējo jautājumu savai sarunbiedrei. Un izskanēja tāda atbilde: “Jaunība un kāzas. Kaut arī tas iekrita kara laikā, vienalga bija labi: jautri un skaisti. Itāliju es uztvēru kā brīnumu. Tagad zinu, ka ir valsts, kur dzīvo laimīgi cilvēki. Pēc tā brauciena man ir vēl sāpīgāk raudzīties uz iznīkstošo Latgali. Visapkārt pamestība, krāpšana un vienaldzība. Žūpošana un dīkdienība manā atmiņā pirmoreiz kļuvusi svarīgāka par darbu. Kurp mēs ejam?”

Aleksejs GONČAROVS