Psihologa konsultācijas: Pozitīvās domāšanas planēta

Lai saprastu, kas un kāpēc ar tevi notiek, jāiedziļinās savā problēmā, jāpārstāj vairīties no tās, slēpties. Veltīgi ir gausties un sūroties par pasaules netaisnību. Tāpēc pārstāsim zvanīt un izraudāt draudzenēm savas bēdas un iemest pa glāzītei kopā ar draugiem, sūdzēties un runāt par vienu un to pašu tēmu. Viena lieta ir izlādēties, atbrīvoties no negatīvā, bet pavisam cita — vairākas stundas (bet dažreiz arī dienas, reizēm pie glāzītes) apspriest notikušo. Turklāt tas tiek darīts tikai tāpēc, lai apstiprinātu savu taisnību un priekšnieka, kaimiņienes, drauga, draudzenes, sievasmātes, vīramātes nekrietnību. Diemžēl šajā situācijā psiholoģiskās izlādēšanās vietā jūs saņemsiet negatīvas emocijas. Jūs atkal un atkal pārdzīvojat notikušo. Jūsu draugi un draudzenes pret jums izturas labi, vēlas nomierināt jūs un sniegt palīdzību. Diemžēl ar savu līdzjūtību un absolūto piekrišanu nebeidzami runāt par vienu un to pašu tikai uzpūš uguns liesmu.

Iesim citu ceļu.

Pirmais ir pieņemt situāciju. Pieņemt — tas nenozīmē piekrist notikušajam. Vienkārši jāpieņem tas fakts, ka tas noticis. Piemēram: “Priekšnieks man rupji uzkliedza. Tas noticis. Tas ir fakts.”

Otrais. Tā vietā, lai apspriestu priekšnieka nekrietno izlēcienu, atkal un atkal uzdodiet sev jautājumus: “Kāpēc tas notika?” un “Ko darīt?” Atbildot uz pirmo jautājumu, atstājiet priekšnieku mierā. Šajā momentā jūs nedrīkst interesēt viņa motīvi. Jūs drīkst interesēt tikai viens: “Kāpēc tas notika tieši ar jums?” Atgādināšu, ka jāmācās pastāvīgi uzdot sev jautājumus. Uzdodiet sev jautājumus līdz tam laikam, kamēr noskaidrosiet notikušā patieso iemeslu. Izanalizēsim situāciju ar priekšnieku. Pirmais jautājums: “Kāpēc tas notika tieši ar mani?” Vai priekšnieka dusmām ir objektīvi iemesli (kaut arī dusmas izpaudās nepieļaujami nekaunīgā veidā)? Varbūt jūs pieļāvāt nopietnu kļūdu darbā? Šajā gadījumā priekšnieka dusmas ir saprotamas un pamatotas. Tagad uzdodiet nākamo jautājumu: “Kāpēc pamatotas dusmas izteiktas man tik rupjā veidā?” Pirms atbildēt uz šo jautājumu, pajautājiet sev vēl, lūk, ko: “Vai tas ir vienīgais nekaunības gadījums manā dzīvē vai to man dara pastāvīgi?” Ja tas ir vienīgais gadījums, tad vispār nav vērts runāt. Bet ja, liekot roku pie sirds, jūs esat spiesti atzīt, ka jums saka rupjības pastāvīgi, jums jāpajautā sev: “Kāpēc jums saka rupjības?” Pacentieties atcerēties, kad tas sākās. Kad jums pirmo nācās sastapties kaut arī ar pamatotiem, tomēr nekaunīgiem izlēcieniem? Te, iespējams, jūs atcerēsieties, ka otrajā klasē jūs pilnīgi pamatoti dabūjāt divnieku par neatrisinātu mājas uzdevumu. Taču ar divnieku nepatikšanas nebeidzās: vairāk nekā 20 minūtes sko-lotāja skaidroja jums, cik jūs esat... vispār kā jūs var paciest! Pamēģiniet atveidot šo situāciju visās krāsās ar vismazākajiem sīkumiem.

Pārdzīvojiet šo situāciju no jauna. Vai jūs gadījumā nepiekritāt tajā brīdī, ka patiešām esat stulbenis, ģimenes, klases, skolas negods, ka jūsu tiešais ceļš ir uz arodskolu, un piekritāt tam, ka jūsu skolotājai patiešām ir tiesības ne tikai ielikt jums divnieku par neapgūtu vielu, bet arī apvainot jūs?

Respektīvi, jūs noskaidrojāt to situāciju (vienatnē vai kopā ar savu psihologu), kad jums pateica rupjības pirmo reizi, bet jūs piekritāt tam un atzināt cilvēka tiesības teikt jums rupjības. Tagad pasakiet: “Jā, es neiemācījos mājas darbu. Tātad es to iemācīšos. Es izlabošu divnieku un saņemšu piecnieku, jo es esmu gudra(s), spējīga(s), centīga(s), savu vecāku, klases, skolas lepnums un vispār es iestāšos jebkurā augstskolā. Es cienu sevi un visi apkārtējie izturas pret mani ar cieņu. Jebkurš aizrādījums man tiek izteikts tikai pieļaujamā formā.”

Pārdzīvojot šo situāciju no jauna, jūs atceļat savu pagātnē doto atļauju izturēties nekaunīgi pret jums. Turklāt jāņem vērā, lūk, kas. Cilvēka psihe ir iekārtota tā, ka apziņa vienmēr atmet priedēkli “ne”, ignorējot to. Piemērs ir Bībeles baušļi: “Tev nebūs zagt”, “Tev nebūs nokaut”, “Tev nebūs tuvākā sievu iekārot” utt. — visos baušļos ir vārds “nebūs”. Diemžēl tas pagaidām arī paliek baušļu līmenī, nekļūstot par dzīves normu. Par to ievērošanu cilvēce turpina tikai sapņot. Tāpēc, pārdzīvojot situāciju no jauna, jums jāformulē jauni pozitīvi apstiprinājumi, izslēdzot priedēkli “ne”. Visi pozitīvie apstiprinājumi jāformulē bez tā. Piemēram, ja būs šādi: “Tagad man nesaka rupjības! Es neesmu nepraša. Es neesmu ģimenes negods”, tas nedos labumu, jo tad, kad apziņa sāk pārstrādāt šīs frāzes, zilbe “ne” izrādīsies “apēsta” un informācija zemapziņas tālākajam darbam izskatīsies šādi: “Tagad man vairāk saka rupjību. Esmu nepraša. Esmu ģimenes negods.” Tāpēc, ja jūs mēģināt noslīpēt sākotnējo negatīvo situāciju tā, tad risinājuma un atvieglojuma vietā jūs tikai padziļināsiet problēmu.

Bieži vien psihologa konsultācijā klienti uzdod jautājumus: “Kāpēc tas viss vajadzīgs? Kāpēc rakņāties pagātnē, atcerēties to, kas bija tālā bērnībā? Kāda starpība, kas notika otrajā klasē? Kāpēc tērēt laiku sākotnējās situācijas meklējumam, pozitīvu apstiprinājumu formulējumam un situācijas noskaidrošanai? Bija, un labi.”

Jā, no vienas puses, cilvēka apziņai tas viss palika pagātnē. No otras puses, zemapziņai nav pagātnes, tagadnes un nākotnes. Tai pastāv tikai “tagad”. Tāpēc, ja jūs neesat noskaidrojis traumējošu situāciju, savā pašreizējā dzīvē sastapsieties ar situācijām, kas analoģiskas sākotnējai un slimīgai pieredzei. No jūsu zemapziņas uzpeld tas senais bērnības notikums, un pieauguša, pieredzējuša cilvēka vietā nāk izbiedēts, aizvainots un aizskarts bērns.

Paskatieties uz savu dzīvi. Jums nākas sastapties ar visdažādākajām problēmām. Kā jūs uz tām reaģējat? Ar vienām, patiešām sarežģītām un nopietnām, jūs tiekat galā kā pieaudzis un gudrs cilvēks. Bet uz citām, kaut arī vieglām un, šķiet, smieklīgām, jūs turpināt reaģēt sāpīgi un neko nevarat padarīt ar sevi. Tas ir jūsu Ahileja papēdis. Turklāt šīs problēmas jūsu dzīvē rodas pastāvīgi. Tieši tās situācijas, uz kurām reaģē jūsu iekšējais bērns. Neiedziļinoties psiholoģiskos sīkumos, galvenais, kas jāsaprot: daži pagātnes notikumi līdz šim laikam dzīvo mūsos. Un ir tādi iedarbināmi mehānismi, kas atmodina tos. Par tādu ierosinātāju var kalpot vārds, žests, balss tonis, skaņa, smarža — viss kas.

Psihologa konsultācija un visi iespējamie treningi ir orientēti uz problēmas izpēti ar speciālista palīdzību (rakstu cikls izstrādāts saskaņā ar zinātniskajiem izdevumiem no sērijas “Razumnaja psihologija”, Sanktpēterburga. Vektors, 2006.).

Gribu atkal atgādināt jums: sievietēm joprojām ir iespēja apmeklēt sieviešu treningu. Turklāt jūs varat uzdot savu jautājumu jebkurā veidā (personīgi vai ar SMS starpniecību) pa mobilo tālr. 25921459, portālā www.gorod.lv vai pa e-mail: konuss@inbox.lv un saņemt atbildi laikraksta lappusēs. Anonimitāte garantēta.

Irina JAPIŅA, psiholoģe