Veselība dārgāka par zeltu

Mēs pastāvīgi uzklausām piedāvājumus un aizrādījumus pa telefonu, mums raksta un vairākums lasītāju vēstuļu tiek ievietots laikrakstā. Bet mūsu senais lasītājs Mihails Rustamovs sazinās ar korespondentiem personīgi. Godājamā krāslavieša nesenajai vizītei redakcijā bija konkrēts mērķis: izteikt savu viedokli par medicīniskās apkalpošanas tēmu. Kā vienmēr mūsu sarunbiedram līdzi bija tēzes. Tās, kā viņš pats atzinās, rakstījis, atrazdamies slimnīcā.

Pensionāru biedrības aktīvists sāka savu stāstu ar to, ka viņam rit devītais gadu desmits un uzsvēra svarīgu detaļu: 83 gadu vecumu viņš sasniedza tikai tāpēc, ka par viņu nemitīgi rūpējas medicīniskais personāls, pie kura viņš vēršas pēc palīdzības pēdējos trīs gadu desmitus. Kritiskos brīžos nācies saukt “ātros”, un vienmēr neatliekamās palīdzības mašīna ieradusies uz norādīto adresi bez kavēšanās. Ar Krāslavas ārstu nosūtījumu Mihails Rustamovs tika izmeklēts un ārstēts Daugavpils, Rīgas, Jelgavas medicīnas iestādēs, tāpēc viņam ir tiesības salīdzināt apstākļus slimnīcās un attieksmi pret pacientiem dažādās pilsētās.

Ļoti labi zinot situāciju, mūsu lasītājs apgalvo: “Vislabākie apstākļi šobrīd radīti slimniekiem tieši Krāslavas slimnīcā, mūsu pilsētā arī visiejūtīgākā attieksme pret pacientiem.”

Mans sarunbiedrs apgalvo, ka veselības stāvokļa dēļ divas trīs reizes gadā viņš nokļūst slimnīcā, kur ārstēšanas apstākļi manāmi uzlabojas. Izremontētajās palātās parasti ārstējās divi trīs pacienti, bet citās pilsētās slimajam Rustamovam nācies būt astotajam un desmitajam vienā telpā. Nav viņam pretenziju arī par slimnieku ēdināšanu. Stingri tiek ievērota ārstu ieteiktā diēta, bet apzinīgās pavāres iemanījušas gatavot garšīgas pusdienas — gluži kā mājās. Tīrība, kārtība, kas valda visuviet, un medicīnas personāla žēlsirdīgā attieksme pret slimniekiem veicina ātru izveseļošanos. Pie katras gultas ir dežūrmāsas izsaukšanas poga.

Mihails Rustamovs atceras gadījumu pagājušajā gadā: “Kādu reizi pustrijos naktī es sāku zaudēt samaņu un nospiedu pogu. Pēc pusstundas pie manas gultas jau bija ārstējošā ārste Giptere, kuru, kā es domāju, pamodināja mājās, un es saņēmu neatliekamo palīdzību.”

Sadzīves apstākļi ir svarīgs faktors. Pastāvīgais pacients paskaidroja, ka mūsu slimnīcā karstais ūdens ir pieejams visu diennakti, bet mazgāties zem dušas var jebkurā laikā. Pat vienkāršiem slimniekiem ir skaidrs, ka pēdējos gados kvalitatīvi izmainījusies medicīniskā iekārta un, kas ir ļoti svarīgi, izmeklēšanu un procedūras ar specializētas aparatūras palīdzību var saņemt tieši palātās. Ja rodas nepieciešamība, ārsti sūta pacientus pie speciālistiem.”

Taču vispārējā dzīves līmeņa apstākļos, kāds ir Latgalē, mūsu cilvēkiem, protams, gribētos saņemt vairāk, konstatē Rustamovs. “Manā vecumā ārstēšanai tērēties nenākas, taču daudziem mazturīgiem cilvēkiem, “jauniem” pensionāriem un invalīdiem šie izdevumi nav pa spēkam,” godīgi atzīstas mans sarunbiedrs. Un turpina: “Taču šīs problēmas jārisina valsts līmenī. Vairākumā gadījumu niecīgās pensijas neapturamas inflācijas apstākļos liek veciem cilvēkiem cīnīties par izdzīvošanu. Risinot visaktuālākos dzīvokļa uzturēšanas un pārtikas jautājumus, ļoti daudziem mazturīgajiem nav pat minimālu līdzekļu savas veselības uzturēšanai. Ik uz soļa ārsti saka saviem pacientiem, ka viņi pārāk vēlu vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Tad varbūt ir vērts atjaunot obligāto bezmaksas profilaktisko apskašu sistēmu, kā tas bija padomju laikos? Veselais saprāts diktē, ka profilaktiskie pasākumi izmaksās valstij lētāk nekā ielaisto slimību ārstēšana. Vai Latvijai ir tiesības saukties par Eiropas valsti, ja palielinās saslimstība ar tuberkulozi un citām sociālas izcelsmes slimībām?

Valsts politiķi dara visu, lai valstī neievestu Krievijas un Baltkrievijas ražojuma zāles, kas ir ļoti izdevīgi aptieku biznesa starpniekiem. Tādas komercpolitikas dēļ tūkstošiem cilvēku tiek laupīta iespēja iegādāties ļoti nepieciešamos medikamentus par pieejamām cenām. Tāpēc plaukst un zeļ bēru “bizness”. Vērojot to, kā kungi no Saeimas kaldina cenu ziņā fantastisku “gaismas piļu” būvniecības projektus, mēs saprotam, ka valstij ir pietiekami līdzekļu, lai risinātu aktuālas sociālās problēmas. Taču labējās varas partijas, kā liecina pēdējie notikumi, kalpo tikai oligarhu interesēm. Kādreiz plaukstošās Latvijas materiālā un ekonomiskā bāze tika radīta ar mūsu paaudzes darbu, un tagad šie cilvēki ir spiesti dzīvot uz nabadzības robežas. Veikli pievācot tautas radīto bagātību savās rokās, jaunizceptie miljonāri neuzskata par savu pienākumu elementāri parūpēties par tiem, kas cēla fabrikas un rūpnīcas, radīja agrāros kompleksus, kuru produkcijai bija ļoti liels pieprasījums. No kurienes radušies šie 600 miljonāri?

Mūsu apvienība “Lauktehnika”, kurā es nostrādāju četrus gadu desmitus, Krāslavā vien saimnieciskā kārtā uzbūvēja 510 dzīvokļus! Turpretim tagad mūsu acu priekšā labiekārtoti dzīvokļi pārvēršas drupās, par kuriem nav daļas nedz pašvaldībām, nedz arī Ministru kabinetam. Kādu tad valsti un kam mēs uzcēlām?”

Atgriežoties pie medicīnas tēmas, Mihails Rustamovs apgalvo, ka izveidojies medicīnas kadru deficīts jau tuvākajā laikā negatīvi ietekmēs ārstniecības kvalitāti. Daudziem cilvēkiem nepieejamā augstākā izglītība, cilvēku ar zelta rokām un gudrām galvām aizceļošana uz ārzemēm atņem Latvijai cerības uz labāku dzīvi.

Izmantojot gadījumu, mūsu lasītājs sirsnīgi pateicas ārstēm J. Jevtušokai, T. Prokofjevai, I. Šeršņovai, T. Rāciņai, vidējam medicīnas personālam, ar kuru centību un rūpēm viņš dzīvo un aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Atzinības vārdus Mihails Rustamovs saka galvenajam ārstam A. Jevtušokam, kurš vairākkārt uzmanīgi uzklausījis viņa ierosinājumus.

Aleksejs GONČAROVS