Palīdzēsim ar savu roku siltumu

Remonti ir būtiski uzlabojuši iemītnieku dzīves apstākļus, taču slimajām dvēselēm vajag ko vairāk par perfekti gludām sienām, centra personāla rūpēm, garšīgu un sātīgu maltīti. Viņi grib justies līdzvērtīgi, viņiem gribas vairāk mājīguma savās istabiņās, interesanti iekārtotu apkārtni un tamlīdzīgas mums ikdienišķas lietas.

“Pie mums dzīvo 150 dažāda vecuma pirmās un otrās grupas invalīdu,” stāsta centra direktors Andris Ruduks. “Tie ir garīgi slimi cilvēki, kuriem ir nepieciešama šīs iestādes palīdzība, bet starp viņiem nav neviena, kam būtu liegtas kaut viselementārākās cilvēka tiesības. Nezinātāji mūsu iestādi jauc ar psihoneiroloģisko slimnīcu, kur ir pavisam cits režīms. Pie mums katrs iemītnieks var brīvi pārvietoties, var strādāt fiziski, ja vēlas. Nav nekādu cilvēktiesību ierobežojumu. Vissmagākais kontingents ir gulošie, kam nepieciešama īpaša kopšana. Ielūdzu ikvienu interesentu atbraukt un pašam apskatīties, kā šeit dzīvo cilvēki. Dažs no viņiem saslimis agrā bērnībā, cits te nonācis darba vai dzīves apstākļu dēļ. Lai vai kāds bijis viņu liktenis, sabiedrībai jāapzinās, ka neviens no mums nav nodrošināts pret to, ka kādu dienu nebūs jāapmetas uz dzīvi tamlīdzīgā iestādē. Cik vien atļauj iespējas, cik ir iestādes 96 štata darbinieku spēkos, tiek darīts viss, lai centra iemītnieki dzīvotu normāli un justos kā mājās. Mēs gribētu labiekārtot teritoriju, padarīt istabas un gaiteņu mājīgākus. Arī ēdnīcā sienas ir vēsas, gribas arī šo telpu redzēt mājīgāku.

Šajā sakarā mums ir liels lūgums iedzīvotājiem. Es zinu, ka rajonā ir ļoti daudz cilvēku, kuri nodarbojas ar tautas daiļamatniecību un varētu sniegt palīdzīgu roku mūsu iemītniekiem, uzdāvinot kaut vai dažādus dekora elementus. Runa nav par naudu, es zinu, ka dažas iestādes lūdz naudu un visu pērk pašas, bet mēs gribam, lai palīdzība nāk no sirds un dāvanā būtu jūtams konkrētā cilvēka roku siltums.

Centra telpas ir izremontētas, bet tur trūkst ikdienišķās mājas atmosfēras. Varbūt kāds topošais mākslinieks grib izpausties un izveidot kādas telpas, gaiteņa interjeru pilnīgi pēc saviem ieskatiem — lūdzu, mēs dosim šādu iespēju. Mēs arī neprasām nekādus profesionālās izglītības dokumentus, pietiek ar cilvēka vēlmi palīdzēt. Varbūt kāds mākslinieks vēlētos uzdāvināt savu gleznu. Ja dāvinājums ir lielgabarīta un ir nepieciešams transports — mēs paši aizbrauksim pakaļ. Varbūt cilvēkam ir kāds hobijs, izgatavotā manta apnikusi, bet viņš to negrib izmest. Varētu uzdāvināt mūsu iemītniekiem.

Krāslavā un Dagdā ir mākslas skolas — iespējams, to audzēkņiem ir interesanti darbi, kurus viņi vēlētos ziedot mūsu iestādes iemītniekiem. Ja nepieciešams, varam paši sagādāt rāmīšus, lai ierāmētu gleznas. Mēs būtu priecīgi, ja bērni atbrauktu un paši uzdāvinātu savus darbus. Bērniem radīsies iespēja tikties ar mūsu klientiem un redzēt, ka tie ir tādi paši cilvēki, kā visi citi, tikai viņiem vajag vairāk uzmanības, līdzcietības, palīdzības. Arī no sabiedrības integrācijas viedokļa tas ir svarīgi — saprast, ka ir arī tādi cilvēki, ka viņi nevienu neapdraud, ka dzīve nebūt nav rožu lauks.

Mēs būsim pateicīgi ikvienam, kurš sapratīs mūsu lūgumu un atsauksies. Nevajag par naudu pirktu, mums patiesi gribas, lai tas ir paša dāvinātāja darbs. Varbūt kāds var skaisti uztaisīt iestādes nosaukumu, izgriežot kokā vai citā netradicionālā veidā, jo metāls un betons visiem sen apnicis. Varētu atvēlēt kādu stūrīti teritorijā, lai to mākslinieciski labiekārto. Varbūt kāds var uzdāvināt dārza keramiku — būsim ļoti pateicīgi par idejām un to iemiesošanu dzīvē.

Mēs nepaliksim parādā, savus labdarus noteikti paslavēsim gan presē, gan pastāstīsim mūsu viesiem, gan darīsim zināmu ministrijā, gan citādi reklamēsim. Ārzemēs šāda labdarība ir ierasta lieta, pat tepat kaimiņos Lietuvā ir daudz ko pamācīties. Šķiet, viss ir ļoti vienkāršs, bet to uzreiz pamana. Pie mums tas ir kaut kas jauns, dzimšanas stadijā. Galvenais ir iesākt, vajag vismaz vienu drosminieku, kurš pirmais uzdrīkstētos atnākt un piedāvāt savu palīdzību.”

Daudzi iemītnieki ir kā mazi bērni, viņi ļoti priecātos par mīkstajām rotaļlietām — lieliem lāčiem, zaķiem un ko citu. Ar pateicību šeit pieņems arī lietotu datoru darba kārtībā, kas vajadzīgs tieši iemītniekiem. Iespējams, kādam mājās stāv lietots televizors darba kārtībā, kuru žēl izmest, bet varbūt ir vērts padomāt un uzdāvināt cilvēkiem, kam tas sagādās prieku. Protams, iepriekš vajadzētu sazināties, lai noskaidrotu, vai konkrētā manta nepieciešama, jo nevar pārvērst šādu iestādi par nederīgu mantu noliktavu.

Aprūpes centra “Krastiņi” mediķi, sociālās aprūpes darbinieki, tehniskais personāls un vadība cenšas, lai iemītnieki justos iespējami labāk un droši. “Krastiņos” pilnībā sakārtots ugunsdrošības jautājums. Te neapstājas pie sasniegtā — centra vadība uzskata, ka iestādes un iemītnieku lielākai drošībai ir nepieciešams ierīkot videonovērošanas sistēmu, kuras izmaksas varētu būt vismaz Ls 3000. Šo nepieciešamību diktē ne tikai iestādes statuss, bet arī atrašanās vieta lauku nostūrī. Naktīs par drošību gādā dežuranti, bet sievietēm nav īpaši patīkami tumsā iet laukā, tālab teritorija tiek pārraudzīta caur logiem. Būtu jauki, ja bagātākie uzņēmēji ziedotu nedaudz naudas iestādes un iemītnieku drošības paaugstināšanas mērķim. Starp citu, kā apgalvo A. Ruduks, ja firma finansiāli palīdz šādai iestādei, pārskaitot naudu tās kontā, uzņēmumam ir iespēja saņemt nodokļu atlaides. Ikviens, kurš grib dāvināt vai palīdzēt finansiāli, var zvanīt pa tālruņiem: 29494851; 5657227 vai 5657257.

Juris ROGA