Ko man nozīmē “Mūsmājas”?

Saviem bērniem mācu visus vīriešu darbus. Daudz nodarbojamies ar sportu: volejbolu, futbolu, novusu, tenisu. Daudz strādājam. Zēniem ļoti patīk zemes darbi. Viņi ir atsaucīgi un labi strādā, kad esmu kopā ar viņiem. Ja dotu uzdevumu un aizietu, tā vis nebūtu. Patlaban manā grupā ir astoņi zēni un trīs meitenes, galvenokārt piekto un sesto klašu audzēkņi. Ar mācībām ir sliktāk nekā ar darbu: mums ne visai patīk mācīties. Kopējā problēma ir matemātika un angļu valoda. Nepieciešams papūlēties.

Ērika Geka — sociālā pedagoģe:

“Mūsmājas” — tas ir mans darbs, ar kuru esmu ļoti apmierināta. Pat pēc 10 gadiem nejūtu apātiju un rutīnu. Šeit ir īpašas kopības sajūta, stabils un atsaucīgs kolektīvs. Ne vienmēr izdodas viss, ko esi iecerējis. Brīžiem emocijas pārņem skaidro saprātu, redzot dzīves skarbo realitāti. Taču apziņa, ka neesi viens, ka tevi sapratīs un atbalstīs, palīdz visam tikt pāri. Domāju, daudzi man piekritīs: šodien iejūtīga, saprotoša un atbalstoša attieksme ir deficīts! “Mūsmājas” ir mājas, kuras dod iespēju profesionālai attīstībai, sevis izzināšanai un pilnveidei. Mūsu pienākums ir audzināt bērnus. Taču jārēķinās ar to, ka paši izejam cauri skolai, kurā mazie “eksperti” meklē pieaugušajos “vājās vietas” un veikli tās izmanto. Bērns ir dzīves impulsu, emociju, enerģijas un pašaudzināšanas avots.

Inga Ratinska — sociālā rehabilitētāja:

Strādājot “Mūsmājās”, man bija iespēja iegūt augstāko profesionālo izglītību, joprojām tiek atbalstīta tālākā kvalifikācijas celšana, nodrošināta supervīzija. Tas ir svarīgi, lai līdzās bērniem būtu pārliecinoši, emocionāli stabili, zinoši pieaugušie, kuri palīdz viņiem iemīlēt sevi un apkārtējos, kļūt par laimīgiem, veiksmīgiem cilvēkiem.

Olga Kalviša — sociālā aprūpētāja:

“Mūsmājas” šajos desmit gados ir bijušas pat ne otrās, bet visbiežāk pirmās mājas. Cik reizes pašu bērni bija atstāti novārtā, jo viss laiks un enerģija tika ziedota centra bērniem! Man vislabāk patika strādāt ar mazajiem. Sarežģītāk bija tikt galā tad, kad vienlaikus bija vairāki pirmklasnieki. Nu jau divus gadus mani aizbilstamie ir lielākie bērni. Bet tas nozīmē arī lielākas problēmas — gan mācību, gan uzvedības ziņā.

Raisa Vagale — sociālā darbiniece:

Cik šajos 10 gados bijis tādu reižu, kad gribējās atmest visam ar roku un aiziet no centra! Cik bijis tādu stresa situāciju, kas atņem enerģiju, fiziskos un garīgos spēkus! Tomēr, iedomājoties sevi citā lomā, ikreiz kaut kas atturēja aiziet. Ar laiku sāku saprast, ka katram ir savs uzdevums, kuru ne tikai mēs paši izvēlamies, bet kurš mums tiek dots, un mums pacietīgi un ar prieku tas jāpilda. Un arī nasta mums tiek uzlikta tāda, kuru spējam panest. Es to mācos pati un mācu arī citiem.

Strādājot gan ar bērniem, gan ar vecākiem, mācos viņus saprast, nenosodīt, atbalstīt, dažreiz vienkārši uzklausīt, iedvesmot, paciest, iedrošināt kaut ko dzīvē mainīt. Vajadzīga liela atbildība, izpratne, sevis pilnveidošana, lai spētu ar cieņu izturēties pret klientiem un kolēģiem. Ne vienmēr viss izdodas labi, tādēļ mācos nenolaist rokas un ar cerību raudzīties nākotnē.

Tās problēmas, kuras pastāv mūsu sabiedrībā, iespējams, dotas nevis tikai tādēļ, lai tās atrisinātu, bet vēl vairāk tādēļ, lai tā sabiedrības daļa, kura ir veiksmīga un labvēlīga, mācētu no kaut kā atteikties, kādam pasniegtu palīdzīgu roku, pateiktu siltu vārdu, piedotu, kļūtu līdzjūtīgāka, nenosodoša. Visvairāk gan bērniem, gan pieaugušajiem vajadzīgs sirds siltums un mīlestība, kuru mums visiem jāmācās dot cits citam.

Irīna Patmalniece — sociālā rehabilitētāja:

Strādājot 10 gadus “Mūsmājās”, guvu nenovērtējamu dzīves pieredzi. Mans skats uz cilvēku dzīvi, tās sarežģījumiem un problēmām kļuvis daudz reālāks, bet es pati — emocionāli stabilāka un iejūtīgāka. Esmu sapratusi, cik svarīgi, lai mūsu sabiedrībā būtu vairāk ģimeņu ar veselīgu atmosfēru un attiecībām, balstītām uz mīlestību, atbildību, savstarpējo cieņu un atbalstu.

Viktors Igo ir teicis kaut ko ļoti būtisku: “Lai veidotu nākotni, nekas nav tik nepieciešams kā sapnis par to.” Vai drīkstam pieļaut, ka bērniem, kuriem ne savas vainas dēļ ir atņemti labvēlīgi dzīves apstākļi, vecāku atbalsts un mīlestība, tiktu atņemts arī sapnis par nākotni? Viens no maniem galvenajiem mērķiem, strādājot centrā, aizvien ir bijis iemācīt bērnus sapņot un ar neatlaidību un sīkstu pacietību īstenot savus sapņus dzīvē.

Marta Rasnača — šefpavāre:

Gatavot “mūsmājniekiem” nozīmē gatavot tikpat labi un garšīgi kā saviem ģimenes locekļiem. Nē, es teiktu — pat vēl labāk. Jo savā ģimenē nav tās ēdienu daudzveidības kā šeit, un lielā gatavošana parasti notiek vienreiz dienā visām ēdienreizēm. Bet šeit bērni saņem svaigu un dažādu ēdienu brokastīs, pusdienās, launagā un vakariņās. Gandarījums ir tad, ja ēdiens garšo. Kaut gan — cik bērnu, tik gaumju un viedokļu šajā jautājumā. Cenšamies ieviest jaunas receptes. Ja lielākai daļai jaunais ēdiens iet pie sirds, atstājam to ēdienkartē, ja nē — vairs negatavojam. Gluži tāpat kā savā ģimenē.
Pirmajos “Mūsmāju” pastāvēšanas gados bērni bija čaklāki un zinātkārāki. Bieži brīvdienās ņēma pusfabrikātus un savās ģimeņu grupiņās gatavoja, cepa un vārīja. Bija arī savs dārziņš, kur varēja aizskriet pēc svaigiem zaļumiem. Tagadējie bērni ir daudz kūtrāki.

Visus šos gadus saglabājusies Kūču vakara tradīcija, kad pirms Ziemassvētkiem visa mūsu lielā ģimene pulcējas pie kopējā galda ar tradicionālajiem latgaliešu ēdieniem. Vienmēr atnāk priesteris ar oblādēm. Bērniem patīk oblāšu laušana un vēlējumu izteikšana.

Mācību laikā mūsu bērni pusdieno skolā, bet, mājās pārnākuši, var zupu paēst arī centrā. Dodoties uz skolu, bieži jautā: kas garšīgs būs šodien launagā? Launagā mums parasti ir kāds našķis — augļi, šokolāde, saldais sieriņš, jogurts, cepumi, konfektes. Kad bērni no skolas dodas pārgājienos, brauc ekskursijās vai uz kādu pasākumu, tāpat kā mājas bērniem dodam līdzi sviestmaizes, dzērienu, kādas desiņas, kartupeļus, ko cept ugunskurā. Vārdu sakot, viss kā mājās, kā lielā ģimenē.

Oksana Kuzmina (14 gadu):

Centrā “Mūsmājas” es dzīvoju nu jau divus gadus. Esmu pieradusi pie visiem aprūpētājiem, pie saviem jaunajiem draugiem. Te par mums rūpējas tikpat labi, kā rūpējās mūsu vecāki, kad bija skaidrā. Patversmē es daudz ko iemācījos: kā uzkopt istabas, kā pagatavot ēdienu u. c. Te radīti visi apstākļi, lai varētu mācīties, kļūt par normālu, veselu cilvēku. Mums visiem te patīk dzīvot. Man centrs “Mūsmājas” ir pasaka. No šejienes es nekur nebraukšu, jo tās ir manas mājas.

Ilga Sutāne (13 gadu):

Te es dzīvoju jau 10 gadu. Te valda mājīga gaisotne, te tiek rīkots daudz interesantu pasākumu. Pie mums brauc rehabilitēties bērni no visas Latvijas. Mēs ar viņiem sarunājamies, draudzējamies. Aprūpētāji man daudz ko iemācīja, pat to, kādai jābūt meitenes gaitai. Es ļoti priecājos, ka nokļuvu te.

Svetlana Staņeviča (15 gadu):

Astoņos gados, kopš es dzīvoju “Mūsmājās”, iemācījos daudz ko. Galvenais ir tas, ka te es iemācījos mācīties, sapratu, ka zināšanas nepieciešamas dzīvē. Aprūpētāji ir labi, uzmanīgi un māca mums visu labo.

Aļona Dmitričenko (14 gadu):

Vienu mēnesi bērnu centrā es dzīvoju kopā ar māmiņu. Viņa aizbrauca mājās, bet es paliku vēl uz mēnesi, jo man te ļoti iepatikās. Te ir lieliski, jautri, interesanti. Te es atradu daudz jaunu, labu draugu. Aprūpētāji, auklītes, visi, kuri te strādā, ir ļoti labi.
Drīz šim centram apritēs 10 gadu. Es novēlu visiem to labāko un gribu, lai tādu māju kļūtu vairāk, lai tās varētu uzņemt visus bērnus, kuriem nav vecāku vai kuru vecāki nespēj aprūpēt savus bērnus.

Genovefa KALVIŠA