Esmu gatavs pārvarēt grūtības

Pēc gada uzcēla rehabilitācijas centru “Mūsmājas”, un savas bērnības otro daļu es pavadīju te, par ko esmu ļoti pateicīgs liktenim. Te es kļuvu par cilvēku. Līdz devītajai klasei mācījos ļoti prestižā skolā (par tādu es uzskatu Varavīksnes skolu), kur strādā radoši un zinoši skolotāji. Bet centrā “Mūsmājas” es saņēmu visu to, ko nevarēju saņemt ģimenē, no kuras biju šķirts. Drīz vien nomira mana māmiņa, vēlāk arī tētis. Visi brāļi un māsas tika nosūtīti uz dažādiem internātiem un patversmēm; ne par visiem zinu, kur viņi ir pašlaik.

Pārbrauciens no Aleksandrovas uz “Mūsmājām” man bija gluži kā nokļūšana paradīzē. Es nekad nebiju redzējis tik daudz dažādu un skaistu rotaļlietu. Bet cik garšīgi mūs ēdināja! Mājās ļoti bieži gadījās tā: pamosties, bet nav ko ēst. Sāpīgi atcerēties to, kā es mocījos ar pastāvīgu izsalkumu, kā nācās pārvarēt daudzas citas grūtības. No otras puses, es agri pieradu pie šo grūtību pārvarēšanas. Sapratu, ka dzīvē nenākas sēdēt un gaidīt žēlastības dāvanu, bet jādara kaut kas pašam. Tāpēc centos apgūt visu, ko man te mācīja. Kopš mazotnes es sapratu, ko laukos nozīmē agri celties, iet uz kūti, gatavot brokastis, ravēt sakņu dārzu, sarūpēt sienu. Šīs zināšanas allaž varēju apstiprināt vasarā laukos pie Vaļas tantes. Fiziskas attīstības jomā man visvairāk devis Aleksandrs Nikolajevičs. Pēc viņa atnākšanas uz centru “Mūsmājas” gandrīz katru dienu notika futbola un volejbola treniņi. Es apmeklēju arī karatē nodarbības. Kas sakāms par sadzīves problēmām, tad šajā jomā visbiežāk prasīju padomu Iras tantei (Patmalniecei). Vispār atbalstu un padomu es saņēmu no ikviena, pie kā vērsos. Galvenais, pašam vajag vēlēties. Ja nebūs vēlēšanās, nebūs arī rezultātu, lai arī kā aprūpētāji censtos. Tagad man ir priekšstats par to, kā jādzīvo lielā un draudzīgā ģimenē.

Man ļoti patīk daba, ūdeņi. Tāpēc pēc 9. klases beigšanas aizgāju mācīties uz Lūznavu par zivju audzētāju. Šī specialitāte ir mans sirds aicinājums. Lai nopelnītu, vajadzīgs kaut kas stabilāks: tādu principu es izstrādāju. Tāpēc tagad mācos robežsardzes koledžā Rēzeknē, augustā iegūšu kaprāļa pakāpi un sākšu strādāt uz robežas. Valsts darbs — tā ir stabila, kaut arī iesākumā neliela alga. Turklāt robežsargiem ir arī dažas sociālās garantijas. Divi mani vecākie brāļi strādā par robežsargiem, tāpēc man ir priekšstats par šo darbu.

Centrs “Mūsmājas” joprojām paliks par manām mājām, manu ģimeni. Gan no Lūznavas, gan no Rēzeknes es braucu uz šejieni kā uz mājām. Pagaidām te esmu arī pierakstīts, jo man nav citu māju.

Gribu apsveikt visus “Mūsmāju” iemītniekus jubilejā. Aprūpētājiem un visiem pārējiem darbiniekiem novēlu lielu mīlestību, labu veselību un stiprus nervus — tie jums ļoti noderēs. Ja vecāki ir invalīdi vai žūpo, vai arī citu iemeslu dēļ nevar audzināt savus bērnus, nedrīkst viņus atstāt likteņa varā. Viņi taču nav vainīgi, ka piedzimuši šādās ģimenēs. Viņiem jādod iespēja kaut ko sasniegt šajā dzīvē. Jūs esat labi speciālisti un varat palīdzēt tādiem bērniem, manuprāt, pat labāk nekā aizbildņu ģimenes, aprūpētāju ģimenes vai audžuģimenes. Bērniem gribu novēlēt būt paklausīgākiem un centīgākiem. Audzinātāji taču vēlas jums dot visu labāko, lai sagatavotu jūs patstāvīgai dzīvei. Tad uzņemiet to labāko sevī!

Protams, novēlu draudzīgu kolektīvu: viens taču nav karotājs. Ja viss tiek darīts kopīgi, būs arī labi rezultāti.

Vēl es gribu pateikties Latvijas Bērnu fondam, kurš visu šo laiku, it īpaši pirmajos gados, gādāja, lai centram “Mūsmājas” būtu devīgi sponsori. Atsevišķi paldies par to, ka, sākot patstāvīgu dzīvi, mums ir nelieli finanšu līdzekļi personīgajā kontā. Tas man ir ļoti būtisks atspaids mācību laikā.

Zinu, ka dzīvē vēl būs daudz grūtību. Taču “Mūsmājās” mani iemācīja pārvarēt tās. Paldies jums par to!

Eduards ČEFRANOVS, Valsts Rēzeknes Robežsardzes koledžas kadets (21 gads)