Mēs būsim vajadzīgi vēl ilgi

- Mūsu centrs nodrošina bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem mājokli, audzināšanu, sociālo un psiholoģisko palīdzību. Pēdējos sešos gados sociālo un psiholoģisko rehabilitāciju te iziet arī bērni un pieaugušie, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām un vardarbības. Desmit gados palīdzību atbilstoši visām trim programmām pie mums saņēma vairāk nekā 650 bērnu un 25 pieaugušie.

Patlaban centrā “Mūsmājas” atrodas 43 bērni, kuri palikuši bez vecāku aizbildnības. Vēl trīs līdz septiņi bērni un pieaugušie no mūsu un citiem Latvijas rajoniem, kuri nokļuvuši smagā krīzes situācijā, ik mēnesi te iziet rehabilitāciju saskaņā ar valsts programmu vai rajona padomes programmu.

Daudzi mūsu bērni sekmīgi pabeidza vispārizglītojošo skolu, ieguva specialitāti, dažiem ir augstākā izglītība, daži turpina mācības. Cenšamies pieradināt bērnus pie darba, sagatavot viņus patstāvīgai dzīvei. Sestdienās, svētdienās un brīvlaikā daudzi mūsu audzēkņi dzīvo tā saucamajās atbalsta ģimenēs vai pie uzticības personām, kur apgūst saimnieciskās iemaņas, iepazīstas ar ģimenes dzīves īpatnībām un tradīcijām. Īpaši cieši sakari mums nodibinājušies ar zemnieku saimniecību “Ganiņi” vai, kā saka paši bērni, Vaļas tantes (Valentīnas Stabulnieces) saimniecību. Vasarā ir iespēja pabūt nometnēs. Arī šogad 75% bērnu pavadīs brīvlaiku ārpus centra “Mūsmājas”. Daļa bērnu brauks uz nometni pie Mežezera Pļaviņās, kuru sponsorē Latvijas Bērnu fonds. Četri — seši labākie audzēkņi, tāpat kā pagājušajā gadā, gandrīz mēnesi pavadīs Grieķijā. Pārējie dzīvos ģimenēs.

Mēs pateicamies rajona padomei, kurai vienmēr ir saprotoša attieksme pret finansēšanas jautājumu. Sadalot budžetu, pirmām kārtām tiek ņemtas vērā mūsu centra vajadzības. Par saviem aizbilstamajiem neaizmirst arī Latvijas Bērnu fonds, mūsu galvenais labdaris kopš centra “Mūsmājas” izveidošanas.

- Audzināšanas rezultāti galvenokārt ir atkarīgi no kadriem, to pieredzes un kvalifikācijas.

- Darbinieku kolektīvs pie mums ir zinošs un stabils, vairākums no viņiem strādā kopš pirmās dienas. Sociālajam darbiniekam, sociālajam pedagogam, psihologam, sociālajiem rehabilitētājiem, sociālajiem aprūpētājiem un daļai aprūpētāju ir augstākā izglītība, daži turpina mācības. Katram speciālistam ik gadus noteikts stundu skaits jāatvēl savas kvalifikācijas paaugstināšanai. Braukt uz Rīgu mums ir ļoti neizdevīgi, tāpēc kursus sadarbībā ar Daugavpils psiholoģiskās palīdzības krīzes centru mēs organizējam uz vietas.

Centra “Mūsmājas” galvenais balsts ir sociālie rehabilitētāji, sociālie aprūpētāji un aprūpētāji, kuri visu laiku tieši nodarbojas ar ļoti sarežģīto kontingentu. Uzskatu, ka šis salīdzinoši grūtais darbs tiek pārāk zemu atalgots. Skolas pedagogs, kurš, starp citu, nav apmierināts ar savu algu, par 21 stundu saņem tik, cik mūsu sociālais rehabilitētājs vai aprūpētājs par 40 darba stundām.

- Pastāstiet sīkāk par šo “ļoti sarežģīto kontingentu”.

- Visi mūsu bērni ir problemātiskie. Turklāt pēdējos gados kontingents ir ļoti paslik-tinājies. Nevienam nav noslēpums, ka mūsu sabiedrībā plaukst un zeļ žūpība, bet nelabvēlīgo ģimeņu skaits (it sevišķi lauku apvidū) palielinās. Nelaime ir tāda, ka bērns no šādas ģimenes pie mums nokļūst ļoti vēlu, parasti 12 - 14 gadu vecumā. Tā jau ir pilnīgi izveidojusies personība. To, kas ir iekavēts bērna attīstībā un audzināšanā kopš agras bērnības, atgūt tīņa vecumā ir ļoti sarežģīti, reizēm neiespējami. Sestās klases skolēnam, kurš nokļuvis pie mums, nereti ir otrklasnieka zināšanas. Lūk, kāpēc visi mūsu trešās grupas bērni un daži citi ieskaitīti korekcijas klasē.

Ja pirmajos piecos gados mēs nezinājām, kas ir zādzība, klaiņošana, ubagošana, tad tagad tas kļuvis par pro-blēmu. Mēs visu laiku cērtam zaru, uz kura sēžam: labākos bērnus sūtījām uz ģimenēm, bet problemātiskos atstājām. Zinu, ka daudzas patversmes rīkojas tieši otrādi.

MūsmājasSākot ar 2003. gadu, mums izvirzītas prasības: sešu mēnešu laikā atgriezt bērnu ģimenē — savā bioloģiskajā vai aizbildņa ģimenē. Man ir pilnīgi nesaprotami tas, kā pusgada laikā var atrisināt tik sarežģītu jautājumu. Apzinīgu, nesavtīgu ģimeņu, kuras izsaka vēlēšanos audzināt svešu bērnu par 70 latiem mēnesī, nav nemaz tik daudz. Alkoholiķi tik īsā laikā taču nevar kļūt par atturībniekiem, bet bezdarbnieki — pārkvalificēties.

Pagājušajā gadā mēs kopā ar pagastiem krietni “pastrādājām” šajā jomā: 3 bērnus nodevām aizbildņiem, bet 14 — atgriezām savās ģimenēs. Tagad saņemam atpakaļ. Pusotra divos gados no ģimenēm pie mums atkārtoti atgriezās 18 bērnu. Daži bērni atgriežas jau piekto reizi. Taču bērns nav futbola bumba, kuru var mētāt šurpu un turpu.

Uzskatu, ka tādi centri kā “Mūsmājas” būs vajadzīgi vēl gadus piecdesmit. Var, protams, piespiedu kārtā tos slēgt kā 1917. gadā, kad līdz pamatiem saārdījām veco pasauli. Bet pēc tam baudīsim “augļus”. Sākumā visai sabiedrībai, visiem tās pārstāvjiem ir jāmainās: jākļūst labākiem, cēlākiem, nesavtīgākiem, tikumiski stabilākiem.

Genovefa KALVIŠA