Laimīgi cilvēki

Pēteris ir vietējais, bet Valentīnas dzimtene ir Baltkrievijā — viņa nāk no Vitebskas. Valentīnas tēvs agri krita karā, mamma palika viena pati, ko viņa iemācīja bērniem, tas arī bija. Uz Asūni pārcēlušies 1945. gadā. Bērnībā runājusi tikai krieviski, bet tajā laikā šeit nebija krievu skolas — tikai latviešu. Tāpēc izvēles nebija, ar 1. klasi mācījusies latviski. Pateicoties valodas zināšanām, Valentīna bez lielām pūlēm ieguva Latvijas pilsonību pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.

Pirms piecdesmit gadiem iestūrējuši laulības ostā, Pēteris un Valentīna kopdzīvi uzsāka pie vīra vecākiem. Dzīve bija pilna grūtību, taču viens otru atbalstījuši un gājuši uz priekšu. Runājot par mūsdienām, Valentīna atzīst, ka laika gaitā vērtību skala cilvēkiem mainījusies. Tagad jaunie cilvēki uzšvirkst kā sērkociņi — jau pie mazākajām grūtībām aste gaisā, katrs aiziet savu ceļu.

“Ir gājis visādi — sadusmojies un atkal esi labs,” stāsta Valentīna. “Abi esam ticīgi cilvēki, laulājāmies baznīcā un godprātīgi pildījām Dievam doto zvērestu.”

Pēteris bija lopkopis, viņa — slaucēja kolhozā. Tikai pēc septiņiem gadiem pavērās iespēja uzbūvēt personīgo māju, kurā ievācās 70. gadu vidū. Tiesa, sākotnējie plāni abiem bija pavisam citi — gribējās izremontēt mājiņu laukos, bet būvmateriālus deva tikai tiem, kas piekrita pārcelties uz pagasta centru. Nekas cits neatlika, kā būvēties tur, kur piedāvāja. Māju būvēja trīs gadus tikai pašu spēkiem: Pēteris ar sava tēva palīdzību slēja sienas no baļķiem, arī Valentīna palīdzēja, cik spēja. Pēc tam šo māju apšuva ar ķieģeļiem, šo darbu paveica Valentīna viena, turklāt, kā laiks pierādīja, visai profesionāli, lai gan nekur nav skolojusies šajā arodā. Arī iekšdarbus jaunbūvē pamatā bija veikusi Valentīna. Mazākajā no istabām arī šobaltdien klaudz stelles — pirmās un vienīgās. Aust Valentīna sākusi 1958. gadā. Aizgāja pie kaimiņienes, paskatījās, pajautāja, kas un kā darāms. Pārnākusi mājās, viņa sākusi visu stellēt kopā. Kad viss bija gatavs, kaimiņiene atnāca novērtēt.

“Šodien lietoju pirktos diegus, bet pirmsākumos bija pašas vērptie”, atceras Valentīna. “Vīra vecākiem bija linu tīrums, kad linus novāca un izstrādāja, es vērpu no tiem diegus. Ļoti smags process, no liniem visi pirksti cauri paliek. Pēc tam turējām aitas, vērpu vilnas diegus. Vēlāk varēja vilnu vienkārši samainīt pret diegiem. Vislabākās segas man sanākušas no pašu iegūtās vilnas, pirktie diegi un dzija nav īsti kvalitatīva. Diegus krāsoju pati, paldies Dievam, ir ar ko. Pēc piedalīšanās segu izstādē Rīgā man atveda lielu kartona kasti, pilnu ar krāsām, jāpietiek ilgam laikam.”

Uz jautājumu par steļļu vecumu mana sarunbiedre nespēj atbildēt, tāpat arī nespēj saskaitīt, cik segu savā mūžā noaudusi. Par aušanu un segām viņa spēj pastāstīt daudz. Pats svarīgākais aušanā ir stipri nervi un laba redze, jo rakstu jāskatās ļoti uzmanīgi. Tos viņa pati neizdomā, bet vienkārši noskata grāmatās un žurnālos. Segas top visvisādas: gan lasītās, gan ar šņorēm, gan “četrinieces”.

Valentīna: “Visu daru viena pati. Reiz meitai piedāvāju stelles, sak, ņem, parādīšu un strādā. Oi, nē! Šie šogad jau ir ceturtie stāvi, no katra iegūstu dažādu segu skaitu. Varētu noaust vairāk, bet trūkst diegu apmešanai, nav jau arī kur tos nopirkt, kad ir — dārgi. Turklāt laukos daudz cita darba: ravēšana, lopi. Pie stellēm sēžos tikai tad, kad ir brīvs laiks.”

Agrāk Valentīna pārdeva segas, bet tagad tirgot nesanāk, jo vajag apdāvināt bērnus, mazbērnus, sev atstāt. Lai gan saimniece atzīmējusi 70 gadu jubileju, bet saimnieks pārkāpis 76 gadu slieksni, abi labprāt strādā lauku darbus. Zeme, sivēni, govs — tā praktiski visa saimniecība, kas pensionāriem nepieciešama. Ir skaists balts zirgs Dzintars, ar kura iegādi bijusi vesela epopeja. Kad iepriekšējais zirgs kļuvis vecs, nolēmuši nomainīt. Jaunu nopirka Bērziņos, bet nopirka tādu, kas ne iejūgt, ne pa ceļu braukt. Redzams, ka zirgs stiprs, bet nebija strādājis, tikai izaudzināts un viss. Ko darīt? Izlasījuši avīzē sludinājumu: mainām vai pārdodam zirgu. Izrādījās zirgu mijējs ir čigāns, bet atkāpties bijis par vēlu un samainījuši. Pie maiņas vēl piemaksājuši 120 latu. Neskatoties uz bažām, galarezultātā visi palika apmierināti.

Juris ROGA