Pozitīvās domāšanas planēta (Psihologa konsultācija)

Starp citu, tā tas arī ir. Taču reizēm konsultācijas laikā par problēmu nekādi netiek runāts skaļi. Cilvēks it kā pārvarēja sevi, atnāca uz konsultāciju pie psihologa, taču neko nevar pateikt, mute ciet! Psihologa likums: “Ja negrib runāt pats, respektīvi, nedrīkst iejaukties!” Strādājot ar tādām smalkām lietām kā cilvēku dvēseles, vairāk nekā jebkad bīstami ir kaitēt. Apgūstot pasaku terapijas metodi psiholoģiskajā konsultēšanā, ikreiz pārliecinos par to, ka šī metode patiešām dara brīnumus! Psihologam nemaz nav jāmoka klients un jāmokās pašam, var vienkārši parunāt par pasakām vai sacerēt pasaku, un problēma tiek noskaidrota viegli, bez spiediena, bailēm un murgiem.

Šī laikraksta rubrika saucas “Psihologa konsultācija”. Tātad mums ar jums, godājamie lasītāji, tā ir konsultācija no attāluma. Mēs kopīgi noskaidrojam to, kas mums traucē sagaidīt pavasari labā noskaņojumā, to, kas mums traucē dzīvot.

Godīgi sakot, ja es šaubītos par to, ka kādam šie raksti obligāti palīdzēs rast skaidrību, es nesāktu par to rakstīt. Tomēr šaubas nevar uzskatīt tikai par iekšējo ienaidnieku. Kad mēs šaubāmies, tad tam ir savas pozitīvās un negatīvās puses. Ja runājam par šaubu trūkumiem, tad tās nereti maskē bailes un attaisno mūsu bezdarbību. “Es neesmu pārliecināts, ka tas būtu jādara”, “Neesmu pārliecināts, ka ar to tikšu galā”. Lūk, arī sēžam ar savām šaubām, rokas klēpī salikuši. Taču šaubām ir arī sava pozitīvā loma: tās liek mums domāt. Tieši šaubas mudina mūs uzdot maģisko jautājumu: “Bet vai tā tas ir?” Tāpēc ja jums mēģina iestāstīt, ka dzīve ir ciešanas, tad Dievam ir tīkamas mūsu ciešanas, ka aborts ir slepkavība, ka citas reliģijas piekritēji mūžīgi degs elles ugunīs, ka visi vīri ir brunču mednieki, bet sievas piekopj izlaidīgu dzīves veidu, ka “visi tā dara” un “visi tā rīkojas”, ka visas mūsu tagadējās problēmas ir tā sekas, ka jūsu vecvecmāmiņa tūkstoš kaut cik simti... gadā krita grēkā, tad te būtu jāšaubās. Šaubas liek mums domāt. Tas palīdz mums nepieciešamības gadījumā izdarīt pauzi, lai prasītu padomu savai intuīcijai vai aprunātos ar kompetentiem cilvēkiem. Šaubas palīdz uzdot jaunus jautājumus, pārskatīt novecojušās attiecības un pārliecības, mest izaicinājumu dogmām. Galu galā visu cilvēces progresu noteicis tas, ka kādā brīdi kāds izaicinājis visiem zināmo un atklājis kaut ko jaunu. Jābūt elastīgiem un atklātiem pārmaiņām. Respektīvi, gan pastiprinātu šaubu esamība, gan arī to trūkums ir mūsu iekšējie ienaidnieki.

Šķiet, ka apnicīgums mūs ne īpaši biedē un nedara piesardzīgus. Taču veltīgi. Vienkārši mēs tam nepievēršam pienācīgo uzmanību. Bet pilnā formā apnicīgums izskatās tā: tādiem cilvēkiem dzīvē klājas ļoti smagi — apnicīga uzmanības koncentrēšana uz sīkumiem, perfekcionisms (tieksme pēc pilnības visās lietās un prasība, lai to darītu arī citi) padara šos cilvēkus par personām “non grate” (nevēlamiem cilvēkiem) jebkurā vietā un jebkurā kolektīvā (darbā, ģimenē utt.). Šie cilvēki diemžēl nav spējīgi gūt prieku dzīvē.

Sērijas par mūsu iekšējiem ienaidniekiem nobeigumā gribētos parunāt atsevišķi par agresiju.

Tā kā šo vārdu lieto dažādās nozīmēs, norunāsim, ko mēs saprotam ar vārdu agresivitāte. Ar to mēs domājam sašutumu, pat dusmas, kaut arī tās ir absolūti pamatotas, ko mēs nespējam kontrolēt.

Piemēram, jums sarunāja rupjības autobusā. Tā vietā, lai nepievērstu uzmanību, apslāpētu aizvainojumu vai atbildētu, piemēram, ar vārdiem “Pats esi muļķis!”, paķerat rokās kaut ko smagu un sitat pāridarītājam pa galvu. Mēs, protams, pārspīlējam situāciju. Taču tādas domas, piekrītiet, var rasties. Tomēr apslāpēt sevī sašutumu un dusmas — no tā nav jāvadās analoģiskā situācijā. Apslāpētas dusmas, tāpat kā citas emocijas, vienalga uzpeldēs virspusē (vai sliktākajā gadījumā, pastāvīgi apslāpējot, izraisīs kādu slimību). Ja mēs nejūtam dusmas vai neļaujam tām uzpeldēt, tās pārvēršas par īstu briesmoni. Visspilgtākie apslāpēto dusmu piemēri ir depresija, satraukums, žēlums pašam pret sevi, vainas sajūta, apātija, inertums, aizkaitinājums, cīņa un mocības, atkarība no zālēm, alkohola, darba, ēdiena utt. Tam jāattiecina arī nelaimes gadījumi, kuru pamatā ir dusmas, kas vērstas uz sevi. Un vēl tādas laikmeta slimības kā artrīts, vēzis utt. Jāiemācās “izlaist tvaiku”. Taču tas jādara tā, lai nekaitētu pašam un, bez šaubām, apkārtējiem.

Metodes pamēģināsim atrast nākamajā rakstā.

Gribu atgādināt jums, godājamie lasītāji, ka sievietēm joprojām ir iespēja apmeklēt sieviešu treningu. Jūs varat uzdot arī jautājumu jebkurā veidā (personīgi vai ar SMS starpniecību) pa mobilo tālr. 25921459, sūtīt pa e-pastu: konuss@inbox.lv un saņemt atbildi laikrakstā. Anonimitāte garantēta.

Irina JAPIŅA