Vai Krāslavā būs “mīlestības koks”?

Leģenda vēsta: pirms daudziem gadsimtiem ļauni cilvēki cieši piesēja pie koka karaļa dēlu. Tur viņu atrada un atbrīvoja trausla meitene. Jaunieši iemīlēja viens otru un nolēma apprecēties. Tad, lūk, kāzu dienā līgavainis par godu savai līgavai iestādīja ozoliņu. Kopš tā laika to sāka saukt par burvju koku. Tika uzskatīts: ja iemīlējusies meitene trīs reizes apies ozolam apkārt, domājot tikai par savu izredzēto, koks palīdzēs viņai iziet pie mīlamā cilvēka. Turklāt nedrīkst izrunāt ne vārda. Pēc šī rituāla daudzi pāri atrada savu laimi. Kopš tā laika šo ozolu sāka dēvēt par “mīlestības koku”. Koks auga un novecoja, tajā izveidojās dobums. Ar laiku apkārt kokam ierīkoja skaistu nožogojumu, pie dobuma pielika trepītes, un tagad pie koka katru dienu atnāk pastnieks, kurš iemet dobumā mīlētāju vēstules no visas pasaules, kuri sapņo būt laimīgi. Tā leģenda pārvērtās par īstenību.

Šī pilsētiņa Vācijā nedaudz atgādina mūsu Krāslavu. Varbūt arī mums derētu ieviest šo skaisto tradīciju? Tiesa, pagaidām grūti iedomāties, ka tādu koku mūsu pilsētā varēs atstāt visu diennakti bez apsardzības. Sākumā mums vienkārši jāiemācās saudzēt un vērtēt skaistumu, ko radījuši citi. Parasti taču mums vērtīgs ir tikai tas, ko esam radījuši paši savām rokām. Man ir piedāvājums. Varbūt kādreiz nākotnē mūsu pilsētas jaunie iedzīvotāji iestādīs gar jauno estrādi, vecajā parkā vai pie savām skolām mīlas alejas? Mūsu laikraksts publicē lieliskus rakstus par ģimeņu pāriem, kuri svin zelta vai sudraba kāzas. Būtu labi, ja arī viņi atstātu pa “mīlestības kokam” nākamajām paaudzēm.

Sācies pavasaris, nav aiz kalniem vasara... Ja jau šogad mēs sāksim stādīt kociņus, bet vēlāk tos neapcirpsim kā savulaik jauniesaucamos, tad drīz vien Krāslava iemantos zaļas pilsētas slavu. Parkā bieži var redzēt bērnudārzu audzēkņu, jaunāko klašu skolēnu grupas. Varbūt arī viņiem piedāvāt paostīt un pataustīt lipīgas jaunās lapiņas, pastāstīt, cik daudz cilvēkam dod ozols, bērzs, liepa... Starp citu, dau-dziem mūsu valsts ievērojamiem cilvēkiem ir koku uzvārdi. Piemēram, Jāzeps Vītols, Māris Liepa, Lilita Ozoliņa un citi.

Acīmredzot ir vērts pamācīties no mūsu gudrajiem senčiem, kuri devuši cilvēkiem tik nozīmīgus uzvārdus.

Ir tāds ticējums: ja pieiesi klāt “savam” kokam, apkampsi to un pastāvēsi kādu laiku, jebkura slimība atkāpsies. Pat apsei, pret kuru cilvēki neizturas ar sevišķu cieņu, piemīt īpašība atbrīvot no galvassāpēm.

Ja mēs ar jums labāk pazīsim kokus, sāksim saudzēt tos, būs mazāk “galvassāpju” tiem, kuri ir atbildīgi par skaistumu un kārtību mūsu pilsētās un ciemos.

Ņina GADŪNE