Ārzemēs aizvadītais brīvlaiks

Pavasara brīvdienās radās brīnišķīga iespēja paciemoties Spānijā un tur iepazīties ar spāņu, itāļu, poļu, rumāņu un turku jauniešiem. Katrā gadījumā kontaktēšanās ar jauniem cilvēkiem ir patīkama, tiek krāta pieredze, kas jauniešu vidū ir īpaši nepieciešama, jo, dzīvojot vienotā Eiropā, mēs tagad un vēl jo vairāk nākotnē saskarsimies ar citu valstu pārstāvjiem.

Ar lielām cerībām mēs sakravājām koferus un devāmies ceļā kā uz siltajām zemēm, katrs cerēja, ka nokļūs īstā vasarā, un līdzpaņemto vieglo jaciņu skaits bija milzīgs, bet kāds bija pārsteigums, kad ierodoties tur, mums nācās meklēt siltās jakas un dikti jo dikti tīties šallēs. Vējiņš un drēgnie rīti glāstīja mūsu vaigus, bet pēcpusdienas saulīte lika uzsmaidīt un cerēt, ka tomēr būs siltāks, un brīžiem tā arī bija.

Projekta mērķis bija diskutēt par tiem projektiem, kuros mēs jau piedalījāmies. Veidojās jauktās jauniešu grupas un tika spriests, zīmēts un prezentēts. Spriedām, kā pareizi jāorganizē jauniešu projekti. Īpaši interesanti bija runāt ar cittautiešiem, jo katrai nācijai ir savi apstākļi, kuru ietekmē veidojas savs īpašs viedoklis, tāpēc sarunas izvērtās spilgtas un pilnas dažādu uzskatu. Visi nonāca pie slēdziena, ka tādi projekti ir ļoti svarīgi, jo dzimtajās zemēs angļu valoda tiek izmantota minimāli vai arī netiek izmantota nemaz, tāpēc visu laiku ir nepieciešams atsvaidzināt savas iemaņas.

Protams, kā lai tādos projektos iztiek bez jautrības? Lieliskas ekskursijas uz apburošām vietām, kā arī gūtais prieks no kopīgi pavadītajiem brīžiem un jautrajām rotaļām. Mums uzsmaidīja veiksme, un bija iespēja apskatīt tādas pilsētas kā Madridi, Toledo un Salamanku. Visās šajās pilsētās ir elpu aizraujoši kultūras pieminekļi un pavisam mūsdienīgie rajoni. Personīgi man vislabāk patika Salamanka, jo tajā tiešām pār ielām stalti ceļas baznīcas un citas smalki greznotas ēkas. Toledo šaurās ieliņas dažreiz lika uztraukumam pārskriet pa mūsu ķermeni, jo likās, ka var iet un iet, maldīties un maldīties bez gala gan pa labi, gan pa kreisi.

Ik vakaru notika katras valsts prezentācijas, pēc kurām mēs guvām lielākas zināšanas citu tautu dzīvesveidā, kā arī dažiem radās padziļināta interese par kādu konkrētu valsti. Vissaldākie izrādījās turki, jo cienāja mūs ar saldumiem. Latviešu gardumi tika apēsti īsā laika sprīdī, “Gotiņu” groziņu iztukšoja minūtes laikā.

Latviešu vakars bija izdevies. Mēs dejojām, dziedājām un spēlējām spēles, kā arī visu to mācījām mūsu jaunajiem draugiem. Un pat nākamajās dienās bija iespējams pa brīdim dzirdēt kādu uzdziedam trādi-rīdi-ralalā. Neviens negaidīja, ka būs iespēja klātienē redzēt latviešu tautastērpu, tas izraisīja lielu sajūsmu. Cik gan daiļas ir latvju meitas un dēli!

Nedaudz apgrūtinoši bija tas, ka Spānijas iedzīvotāji gandrīz nerunā angliski, taču mums bija iespēja pārbaudīt, kā mēs mākam sazināties, izmantojot ķermeņa valodu. Par laimi līdzās bija arī skolēni, kuri varēja izteikties spāniski. Spāņu cilvēki ir mierīgi, jo uztraukums nav tas, kas viņus pavada ikdienā, kaut gan pēc runas veida un izteiksmīgās mīmikas ir grūti teikt, ka tas tiešām tā ir.

Mūsu dzīvesvieta bija pilsēta El Escorial. Pilsētā lepni plešas pils, kurā agrāk ir dzīvojušas Spānijas karaliskās ģimenes, kā arī tika tur apglabātas. Mazais tirdziņš netālu no pils, kas, neskatoties uz Lieldienu tuvošanos, regulāri darbojās, apgādājot mūs ar dāvaniņām, paliks mums atmiņā kā tiešām jauka vieta.

Visu dalībnieku vārdā vēlētos izteikt milzīgu paldies Krāslavas novada domei un mūsu skolas administrācijai par palīdzību. Kā arī spāņu valodas skolotājai Ligijai Kolosovskai un angļu valodas skolotājai Ļubovai Makarevičai.

Esmu ļoti priecīga, ka man bija tāda izdevība piedalīties šajā projektā, jo ne katru dienu ir iespēja izrauties no ikdienas un tik brīnišķīgi pavadīt laiku.

Viktorija BARANOVSKA, Krāslavas ģimnāzija