Pozitīvās domāšanas planēta (Psihologa konsultācija)

Kas mums traucē dzīvot — 3

Psihologa konsultācijas (vai tās būtu klātienē, no attāluma vai vispār televīzijas programmas ar psihologa līdzdalību) kļūst aizvien populārākas, pieejamākas un, kā noskaidrojās, nepieciešamākas.

Nespēja patstāvīgi vērtēt un analizēt problēmsituāciju ir viegli izskaidrojama: mūs pārņem emocijas un līdz analīzei tādā situācijā lieta nenonāk, nerunājot jau par savas rīcības kontroli. Tāpēc mēs kā parasti pieļaujam vienu un to pašu kļūdu, paužam sašutumu, ciešam sāpes, aizmirstam un atkal rīkojamies tāpat. Darbojas “uzvedības standarts”, kā to pieņemts dēvēt ģimenes psiholoģijā. Darbojas uztveres un rīcības stereotips un, lai cik dīvaini tas būtu, nevēlēšanās, lai notiktu pārmaiņas, bailes no tām. Tas izskatās aptuveni šādi: “Jā, visi zina, ka man ir kašķīgs raksturs. Taču viņi jau ir pieraduši un, ja es sākšu mainīties, viņi mani nesapratīs.” Vai arī: “Tā dzīvoja mans vectēvs, mans tēvs un tā arī es savu mūžu nodzīvošu. Kāpēc kaut ko vajadzētu mainīt?”

Tāda saskaņā ar definējumu pašnoniecināšanas pozīcija. Apzināšanās, ka kaut kas savā dzīvē jāmaina (paradumi, vide, priekšstati utt.), un bailes no pārmaiņām — tas jau ir gluži tas pats, kas buksējoša mašīna, tas ir, degviela tiek patērēta, dzinējs nolietojas, bet kustības nav. Tāpēc ir vērts padomāt par to, kas neļauj mūsu acīm spīdēt, liek izskatīties sakumpušam un vienkārši traucē dzīvot. Tie ir mūsu iekšējie ienaidnieki: bailes un nedrošība.

Bailes ir pirmais, galvenais un visbīstamākais cilvēka ienaidnieks. Šajā sakarā Stanislavs Ježijs Lecs ir teicis, ka no pasaules sākuma un līdz tās galam dzīvo tikai viens — bailes.

Ar ko tad ir bīstamas bailes? Tās kļūst par iemeslu, kas liek mums samierināties ar mazumiņu un pat neļauj domāt par kaut ko lielāku. Diemžēl tas notiek pārāk bieži. Psihologiem nereti nākas sastapties ar to, strādājot ar klientiem. Piemēram, jebkura cilvēka dzīvē var notikt tā, ka viņš paliek bez darba. Mēs nerunājam par tiem gadījumiem, kad darba zaudēšana atkarīga no viņa paša, kad tas saistīts, piemēram, ar paša cilvēka zemu profesionālo kvalifikāciju, neciešamu raksturu vai profesionālo nepiemērotību. Pieņemsim, ja cilvēks darba specifikas dēļ ir spiests pavadīt vairākas stundas dienā pie datora, bet viņam sākusies tāda acu slimība kā glaukoma, tad ir skaidrs, ka viņš kļūst nepiemērots veicamajam darbam. Mēs runājam par citām situācijām. Mūsdienu pasaule ir ļoti dinamiska un ārkārtīgi mainīga. Pastāvīgi rodas un sabrūk firmas un kompānijas. Dabiski, ka katrs no mums var sastapties ar tādu situāciju, kad nākas meklēt jaunu darbu. Pretējā gadījumā cilvēks paliek bez darba. Jebkurā pilsētā ir brīvu darba vietu tirgus. Taču pārāk daudzus burtiski paralizē doma par to, ka viņi var palikt bez darba.

Lūk, dažu baiļu saraksts: “Man neatrast darbu atbilstoši specialitātei”, “Es esmu pārāk vecs, lai dabūtu pa īstam labu darbu”, “Man jau ir 45 gadi, gribu tikai novilkt līdz pensijai”, “Diemžēl esmu sieviete”, “Esmu nepietiekami ārēji pievilcīga, lai atrastu labu darbu”.

Šis saraksts ir ļoti nepilnīgs. Kas tad galu galā iznāk? Cilvēki ir ar mieru strādāt pirmo piedāvāto darbu, samierinās ar nepietiekamu algu, priekšnieku nekaunību, riebīgiem darba apstākļiem, pastāvīgiem algas izmaksas kavējumiem. Vai ne pārāk dārga ir šāda cena (piekāpšanās bailēm)? Varbūt derētu mazliet pagaidīt, pameklēt sev citu labāku darbu un gūt lielākas sekmes?

Visas bailes ir dalāmas trijās lielās grupās. Pastāv pamatotas bailes, nepamatotas un fobijas.

Kas sakāms par nedrošību, tad ar to domājams cilvēks, kurš nespēj pieņemt lēmumu. Viņš pastāvīgi apsver visus “par” un “pret”. Bet iznākumā viņš nedara neko. Piemēram, ir divas cilvēku kategorijas, kuri grib nopirkt mašīnu. Vieni cilvēki iet un pērk, bet otri visdrīzāk to nekad nenopirks. Kāda pastāv atšķirība starp šīm cilvēku kategorijām? Pirmie apzinās, ka bez patīkamiem momentiem autoīpašnieka dzīvē pastāv objektīvas problēmas, ar kurām neizbēgami nāksies sastapties. Taču viņi savos spriedumos liek akcentu uz pozitīviem momentiem, tāpēc iet un pērk automobili. Viņi atzīst par labāku risināt problēmas, tiklīdz tās rodas. Otrā cilvēku kategorija, kuri nepārtraukti apsver visus “par” un “pret”, iznākumā neizbēgami iestrēgst šajā situācijā, spriežot apmēram šādi: “Jā, es nopirkšu mašīnu. Kur es to turēšu? Apsargājamas stāvvietas nav, garāžas man nav. Es neko nezinu par mašīnas uzbūvi. Kur es varēšu atrast kvalitatīvas detaļas?” utt.

Var dzīvot ar saviem iekšējiem ienaidniekiem, ļaut tiem pārņemt sevi baiļu un nedrošuma gūstā. Bet var apzināties problēmu un atzīties sev, ka tā pastāv un tad pastrādāt sevis izkopšanā. Viss noteikti uzlabosies.
Jūs joprojām varat uzdot savu jautājumu jebkādā veidā pa mobilo telefonu 25921459 vai nosūtīt pa e-mail: konuss@inbox.lv un saņemt atbildi laikrakstā. Anonimitāte garantēta.

Irina JAPIŅA