Laukos un laimīgi

Tiesa, viņas dzīvesbiedrs, bijušais kolhoza “Putj Ļeņina” šoferis, nu gan ir kļuvis par bezdarbnieku bez lielām cerībām atrast darbu, jo ļaudis pēc 50 gadu vecuma pat gaterī vairs īsti neviens negrib ņemt.

Šai ģimenei ir pamats justies laimīgai savu bērnu dēļ, kuri izauguši, ieguvuši profesiju un kļuvuši patstāvīgi. Dēls Artūrs apmeties uz dzīvi Rīgā. Marta otrajā pusē Artūra ģimenē paviesojās stārķis — pasaulē nāca meita Viktorija. Viņas tētis strādā par virpotāju-metinātāju. Zīmīgs fakts — šajā dzimtā ir vismaz trīs metinātāji: arī Ainas brālim Pāvelam un viņa dēlam Andrejam ir metinātāja profesija.

Meita Anna dzīvo Jēkabpilij tuvajā Salas pagastā. Viņa ir izskolojusies par sekretāri, bet pastāvīgu darbu nevar atrast. Laiku pa laikam gan kaut kādu darbu pastrādā, bet iekārtoties pastāvīgā darbā specialitātē pagaidām neizdodas. Kā apgalvo Aina, meita jau gan ļoti gribētu dzīvot dzimtenē, bet cerības atrast darbu Asūnes pagastā ir vēl niecīgākas nekā Jēkabpils rajonā.

Veci ļaudis stāsta, kad bērni izaug un dodas pasaulē, mājiniekiem paliek tāda kā tukšuma sajūta. Aina apgalvo, ka viņai ar dzīvesbiedru šīs sajūtas gājušas secen. Sanāca tā, ka bērni aizbrauca, bet ieradās vīramāte — vecs, slims cilvēks prasa līdzīgas rūpes kā bērni. Turklāt dēls un meita pirmsākumos centās biežāk apciemot vecākus, tagad sanāk atbraukt retāk. Tomēr sarunbiedre atzīst, ka pirmajā laikā bijis ļoti smagi aprast ar sajūtu, ka bērni no ievītās ligzdas aizlaidušies projām. Daudz nelīdz pat sakaru iespējas. No vienas puses, ļoti labi, ka ir mobilie telefoni, bet no otras — kad telefons neatbild, nav sasniedzams vai nav zonas, uztraukums tikai pieaug. Tādā brīdī gribas visu pamest un skriet pie bērniem skatīties, kas viņiem īsti noticis?

Tajā pašā laikā Aina labi saprot, ka citas izvēles, kā mudināt bērnus doties projām no dziļiem laukiem, nebija: “Ko viņiem šeit būtu darīt? Sēdētu mājās bez izglītības un darba. Tiesa, bērniem nav augstākās izglītības, jo abiem tuvāks izrādījās praktiskais darbs. Dēls bija iestājies Rīgas tehniskajā universitātē, bet meita mēģināja studēt psiholoģijas augstskolā. Izrādījās, ka tad, ja šajā darbā nestrādā, tad mācīties ļoti grūti. Pieredzes nekādas, lekcijas vien neko daudz nedod — daudz jāapgūst pašmācības ceļā. Galu galā Artūrs vispirms pabeidza Dagdas arodvidusskolu, pēc tam arī arodskolu Rīgā, bet meita arodvidusskolu Preiļos, iegūstot sekretāres jeb, kā tagad moderni saka, biroja vadītājas specialitāti.”

Stāstot par sevi, Aina uzsver, ka viņai savulaik ļoti paveicās. Skolniece būdama, kopš 4. klases līdz pat vidusskolai sapņoja kļūt par matemātikas skolotāju. Lai gan šis sapnis nepiepildījās, veiksmes josla tikai sākās. Pabeidza vidusskolu, tajā pašā gadā apprecējās. Vīrs vietējais, pati vietējā. Tajā pašā gadā piedzima pirmais bērns, bet jau nākamajā Aina sāka strādāt pagastā par sekretāri un tā kopš 1983. gada visu laiku vienā darbavietā. Pašai ir tikai vidusskolas izglītība, bet tā kā gaidāmās administratīvi teritoriālas reformas gaismā viņa nesaskata darba izredzes nākotnē, tad neredz jēgu mācīties šo specialitāti. Jo vairāk tālab, ka ar saviem pienākumiem lieliski tiek galā. Kā daudzas jaunas lietas, arī datora lietošanu apguvusi pašmācības ceļā. Tolaik viņai palīdzēja arī dēls. Tagadējais sekretāres darba dators ir trešais. Viņa joko: “Es iebraucu jaunu zirgu un atdodu tālāk strādāt.”

Zīmīgi, ka pēc tam, kad pagastā visi apguva datorus, tika sarīkoti kursi. Nevar sacīt, ka tiem vairs nebija jēgas — šo to jaunu iemācīja, bet mieles ļaudīm palika. Kārtējo reizi pierādījās sena patiesība: laukiem — pēdējā kārtā! Piemēram, šobrīd Asūnes pagasta pašvaldība spiesta samierināties ar lēnu internetu, sekretārei un citiem speciālistiem tas darbu neatvieglo.

Aina dzīvo Robežnieku pagastā, ģimenes māja atrodas faktiski uz divu pagastu robežas. Savas automašīnas nav, katru rītu un vakaru sieviete mēro ar velosipēdu vismaz trīs kilometrus — līdz darbam un mājup. Ir neliela piemājas saimniecība, neko vairāk arī nevajag, jo visa diena paiet darbā. Govs nav, bet kādreiz bija. Kūtī palikuši vairs tikai sivēni.

Aina: “Lūk, mana mamma Valentīna Asūnē vēl tur gotiņu. Vecīšus nevar atrunāt, viņiem tā ir visa dzīve. Nelielajā aramzemes pleķītī audzē dārzeņus. Savu māju mani vecāki uzbūvējuši tikai pašu rokām. Mamma turklāt ļoti čakla audēja, noaudusi neskaitāmi daudz segu. Cik atceros, stelles mūždien stāvēja istabā, visi bērni un mazbērni apdāvināti ar segām. Tētis un mamma bija vienkārši strādnieki kolhozā. Strādāja smagi, mamma un tētis vienmēr man sacīja: “Tikai nepaliec laukos...” Bet dzīvē sanāca pavisam citādi. No maniem radiem laukos esmu palikusi es un mamma.”
Par šo faktu Aina dažreiz atrod sevī spēku pasmieties — divi trakie palikuši dzīvot laukos, kad visi citi sen Rīgā un vēl kur. Pašvaldības priekšsēdētājs Jānis Vilgerts par pagasta sekretāri atsaucas visnotaļ labi. Viņa esot cilvēks, kurš labi zina un dara savu darbu.

Juris ROGA