Vai tautas teātriem ir nākotne?

Pēteris Šparkovskis (Varnaviči): “Kā tad var bez pašdarbības laukos? Profesionālie skatuves mākslinieki pie mums nebrauc, bet dzīvot gribas interesanti. Domāju, ka dramatiskiem kolektīviem jābūt visur, arī Daugavas kreisajā krastā, un tādi jau ir. Vareni!”

Erna Šļahota (Svariņi): “Mums ir divas pašdarbnieku paaudzes: “Večerinka” un jaunie-šu kolektīvs, kurš šodien piedalījās skatē. Mūs vienmēr gaida skatītāji, bet mēs rūpīgi gatavojamies katrai iznākšanai uz skatuves.”

Boriss Demidovičs (Grāveri): “Tautas teātris ir vajadzīgs visiem: skatītājiem un pašiem aktieriem. Mūsu dramatiskajā kolektīvā piedalās cilvēki cienījamā vecumā un mēs, jaunieši. Vai tad tas nav pierādījums, ka teātrim ir perspektīvas?”

Inta Viļuma (Dagda): “Kā lai dzīvo bez pašdarbības jaunrades, tā tevi pārņem savā varā. Jūs jau droši vien pamanījāt, ka puse mūsu dramatiskā kolektīva ir ansambļa “Olūteņi” dziedātāji. Desmit gados esam pieraduši pie skatuves tā, ka nevaram dzīvot bez skatītājiem.”