Pozitīvās domāšanas planēta (Psihologa konsultācija)

Mēs jau droši varam runāt par savām pozitīvajām un lietišķajām īpašībām, aizmirstot agrāko gadu mācību: “Lai labāk citi par tevi pasaka.” Citi, protams, var pateikt. Arī tagad. Jautājums ir par to, vai mūs apmierinās viņu teiktais. Kursi, treniņi un psihologa konsultācijas (kā personiskas, tā masu medijos) māca mums pašpārliecību un pašprezentāciju visos komunikatīvajos likumos. Mēs jau zinām, kādas drēbes kurp vilkt mugurā, ar kādām smaržām katrā konkrētā situācijā iesmaržināties. Mēs esam iemācījušies domāt pirmām kārtām par sevi, jo sākam saprast: ja ar mums pašiem viss kārtībā, tad citiem no tā tikai labāk. Respektīvi, spa-procedūras, masāžas un fitness stabili iegājis mūsdienu sievietes dzīvē kā sporta zāle un ekstrims mūsdienu vīrieša dzīvē (pat mazās Latgales pilsētās). Taču, lūk, kur nelaime — skatiens vienalga nav dzirkstošs, domas neiepriecina, aizkaitinājums un neapmierinātība nepāriet.

Kas tad mums traucē dzīvot? Mūsu iekšējie ienaidnieki. Bez aizdomīguma un pārmērīgas iedomības, par ko tika stāstīts iepriekšējā rakstā, nosliece uz upurēšanos un mocībām joprojām dzīvo mūsos. Visvieglākais ceļš, kā iegūt ja ne mīlestību, tad kaut vai žēlumu, ir pārvērsties par upuri. Šo ceļu cilvēks izvēlas kopš bērnības un ar gadiem tā šķiet visērtākā dzīves pozīcija, lai iemantotu žēlumu pret sevi. Žēlums var būt arī pilnīgi dabisks: ja bērns pakrita un sasitās pret akmeni, absolūti normāli ir paņemt viņu rokās un pažēlot.

Kad mēs kļūstam pieauguši un ar mums atgadās kāda nelaime, mūs arī var pažēlot. Upurēšanās pamatota ne tikai uz žēluma pret sevi, bet arī uz sava absolūtā taisnīguma jūtām: “Es daru visu viņu labā, bet viņi...” Upuri viegli piekāpjas apstākļu priekšā. Turklāt vienmēr viņi apsūdz kādu citu: valdību, vecākus, draugus, vīrus, sievas, bērnus, likteni, karmu...

Mocības — tas ir kaut kas cits. Ja mocekļi žēlojas, tad mocekļi nepārtraukti nopūšas. Viņi dara visu iespējamo, lai apkārtējie justos vainīgi. Moceklis visu laiku atrodas svētā cīņā. Viņš noliedz, ka viņam kaut kas nav kārtībā. Viņš varonīgi cīnās un atsakās no palīdzības un atbalsta. Moceklim vajadzīga vainas sajūta. Tas palīdz viņam izjust tikai savu taisnīgumu. “Es esmu pilnīgi bez spēka, bet man vēl tik daudz ir jāizdara. Nē, nē, es pats(i) tikšu galā”, “Man ir problēmu gūzma, bet ar mani viss kārtībā, nav vērts uztraukties.”

Katrā upurī un moceklī dzīvo aizskarts un dusmīgs bērns, kurš alkst mīlestību un tajā pašā laikā baidās no tuvām attiecībām.

Tas traucē dzīvot, baudīt priecīgus momentus, aizstājot īstas gandarījuma jūtas ar šajā situācijā “vajadzīgo” uzvedību. Tas izskatās aptuveni šādi: “Te jāpasmaida. Smaidu” vai arī tā: “Te visi parasti dziļi nopūšas un saka: “Labi!” Nopūšos un runāju.” Neizjustām un neizdzīvotām emocijām un jūtām ir tieksme sakrāties mūsos. Tas arī nepadara mūsu skatienu spožu, tas arī rada pārlieku aizkaitinājumu. Tas vienkārši traucē dzīvot, izraisot bieži vien nevis psiholoģiska, bet gan fiziska, miesīga rakstura slimības. Tāpat kā vēl viens iekšējais ienaidnieks — vainas sajūta.

Ar vainas sajūtu cilvēki var mocīties dažādu iemeslu dēļ, lai gan tam nav ne vismazākā sakara ar viņiem. Piemēram, cilvēks var vainot sevi, ka slimo māte. Turklāt slimību var izraisīt pilnīgi objektīvi cēloņi: vecums, iedzimtība, pārpūle, nervu spriedze, bet pats cilvēks mīl savu māti un maigi par viņu rūpējas. Bieži vien cilvēkiem ir nosliece vainot sevi jebkurās dzīves neveiksmēs. Piemēram, cilvēks paliek bez darba. Tam ir objektīvs iemesls: firmas bankrots. Tomēr cilvēks visu laiku vaino sevi: “Ja es pirms pieciem gadiem būtu iekārtojies gadā citā firmā, tad tagad es nebūtu bezdarbnieks. Tas man bija jāparedz.”

Kā padzīt iekšējos ienaidniekus? Sākumā jāatzīstas, ka kāds no viņiem vai vairāki uzreiz tomēr dzīvo jūsos. Bet tad jau tā ir tehnikas lieta. Protams, ja ir vēlēšanās. Ir gadījumi, kad ar šiem iekšējiem ienaidniekiem cilvēks ļoti ērti sadzīvo. Citiem ar viņu gan...
Tas vēl nav viss mūsu iekšējo ienaidnieku saraksts. Ir arī citi. Kad mēs iepazīsimies ar viņiem visiem, tad arī meklēsim konkrētas metodes, kā izdzīt tos.

Jūs joprojām varat uzdot savu jautājumu jebkurā veidā pa mobilo telefonu 25921459 vai uzrakstīt uz elektronisko adresi: konuss@inbox.lv un saņemt atbildi laikraksta lappusēs. Anonimitāte garantēta.

Irina JAPIŅA