Dzimtās zemes spēks (Mūsu novadnieki)

Laiks gāja, bet mazais meitēns savu asarām izcīnīto skološanos pārtraukt nebija pierunājams, tajā pašā reizē mācības uztverot kā rotaļu, kurā, kā atceras viņas sākumskolas skolotājas, izpaudās gan radoša gara, gan abstraktās domāšanas elementi. Glītrakstīšanas burtnīcā skolotāja lappuses stūrīti ierakstījusi kādu burtu, ar kuru glīti jāaizpilda visa lappuse. Mazā asprāte, nepievēršot nekādu uzmanību blakus sēdošās māsas nosodošajiem skatieniem, katrā nākamajā rindiņā ierakstīja pa vienam burtam, izvietojot tos pa lappuses diagonāli. Visi ņemas aizpildīt trešo rindiņu, bet Irēnai aizpildīta visa burtnīca.

Matemātikas stundās visjaunākā skolniece nevarējusi saprast, kāpēc vajadzīgi skaitīkļi, ja tāpat ir skaidrs, ka 1+2=3; 2+3=5 utt. pirmā desmita robežās.

Pēc pāris skološanās mēnešiem meitene sūdzējās vecākiem, ka visiem citiem skolotāja burtnīcās ar sarkanu tinti ierakstot atzīmes, bet par viņu aizmirsusi. Cerot, ka šo faktu varētu izmantot, lai izbeigtu neoficiālo skološanos, vecāki vienojās ar skolotāju, ka atzīmes burtnīcās tiks ierakstītas, turklāt bez jebkādām atlaidēm (Irēnas darbi bieži vien netika izpildīti prasību līmenī). Kādu dienu Irēna pārradās no skolas priecīga: “Man ir atzīme! Sarkana atzīme burtnīcā!” Noģērbusi virsdrēbes, meitene vilka ārā no somas samīcīto glītrakstīšanas burtnīcu, kurā līdz pusei pieķeburotajā lappusē rēgojās liels sarkans divnieks. Istabā iestājās dziļš klusums. Tētis paņēma meiteni klēpī un saskatījies ar parasti stingro māmiņu, kurai acis bija kļuvušas miklas, noglāstīja Irēnai galvu. Klusumu pārtrauca uzcītīgās māsiņas Janīnas balss: “Tas taču divnieks! Par tādu atzīmi jākaunas, nevis jāpriecājas.” Uz vecāku priekšlikumu neiet vairāk uz skolu, Irēna atbildēja īsi: “Iešu!”

Divniekus viņa vairāk mājās nenesa līdz skolas beigām. Ja sākumā arī glītrakstīšanas burtnīcā kāds gadījās, tad tai burtnīcai bija lemts noslīkt ceļmalas grāvī. Kad kļuva skaidrs, ka mazā neoficiālā skolniece skolu atstāt netaisās, gribot negribot viņa bija jāieraksta gan klases žurnālā, gan skolēnu alfabētiskā saraksta grāmatā. Ailē “Skolēna dzimšanas gads” 1943. gada pēdējais cipars tika ievilkts tā, ka to varēja uzskatīt gan par 3 gan par 0, jo 1940. gadā bija dzimuši daudzi Irēnas klases biedri un pārbaudītāji varētu uzskatīt, ka notikusi pārrakstīšanās.

4. klasē, kad Irēnai ar sekmēm problēmu sen vairs nebija, bērnišķība par sevi lika manīt ne reizi vien. No dežurējošās skolotājas ziņojuma audzinātajai: “Tai jūsu mazajai atkal asaras birst kā pupas..” Izrādās, šajā reizē asaru plūdi saistās ar nesen iegādātā dārguma — Irēnas jaunās skolas somas pazušanu, kuru, apjēdzot viņas naivitāti, patiesībā bija nobēdzinājuši klases zēni. Bet viņu priekiem nebija lemts turpināties bezgalīgi.

Pašapziņas mošanās

Pamatskolas (5.-7. kl.) gados īpatnējais rūpju bērns pakāpeniski zaudēja aprūpētā bērna statusu. Klases zēniem arvien biežāk nākas secināt, ka no kādreizējās raudātājas izaudzis drosmīgs meitēns. 7. klases pārgājiena laikā, vēlā novakarē sēžot pie ugunskura, kādam ienāca prātā doma: vai starp mums ir tāds, kurš vienatnē varētu apskriet apkārt Mākoņkalna pilsdrupām? Vēl jautājums nebija apspriests, kad Irēna piecēlās kājās un pazuda aiz drupu sienas stūra, izraisot klases audzinātājai Irēnai Lavrinovičai dziļu pārdzīvojumu mirkļus. Neomulīgi jūtās arī pārbaudījuma ierosinātāji zēni, kuri to bija iecerējuši sev. Pēc laiciņa visi atviegloti uzelpoja — mazā drosminiece parādījās pie sienas otrā gala aizelsusies ar uzvaras priekā mirdzošām lielām acīm, kuru pašos dziļumos vēl vīdēja nenoslēpti baiļu mirkļi. Drupu lencēja tobrīd vēl nezināja, ka divi zēni klusiņām, lai nenobiedētu vientuļo skrējēju, devušies pa pēdām. Pēc šī notikuma pagājis pusgadsimts, bet klases audzinātājas un pārgājiena dalībnieku atmiņās tas spilgti dzīvs visās detaļās.

Irēnai bija lemts mācīties klasē, kurā bija daudz savdabīgu, gudru un centīgu bērnu. Tajā laikā pamatskolas izlaiduma klasē 60% skolēnu matemātikas izlaiduma eksāmenā (skolotāja Anna Liepiņa) saņēma maksimālo vērtējumu. Irēna bija starp tiem, turklāt pirmā pabeidza pārbaudes darbu. Toreiz, iespējams, veselīgas pašapziņas pamošanās dēļ Irēna nesteigusies priecīgo vēsti paziņot vecākiem, atļaujot to darīt savai māsi Janīnai.

Raibie vidusskolas gadi

8. klasē nākamā zinātniece, joprojām vēl augumā mazākā klasē, bet, izsakoties viņas klases audzinātājas vārdiem, ar strauji dīgstošiem gudrības asniem, kuri ceļ augšā Irēnas roku, kad jāatbild uz jautājumiem, kas sākas ar “kāpēc?”.

Neviens cilvēks skolas gadus nav nodzīvojis bez kāda nedarbiņa. Kādas pārgalvības dēļ 9. klasē Irēna salauza kāju tik smagi, ka praktiski visu mācību gadu nebija iespējams nākt uz skolu. Protams, mājās Irēna mācījās, jo klāt taču ir Janīna ar visiem uzdevumiem. Tomēr pavasarī skolas vadībai radās šaubas, vai drīkst pārcelt nākamajā klasē skolnieci, kurai ir daudzi “n” klases žurnālā? Kad par to uzzināja Irēna, atsākās sen aizmirsti asaru plūdi. Klases audzinātājai (kā senajās bērnības dienās) nācās palīdzēt audzēknei pārliecināt skolas vadību, ka Irēna ir gatava nokārtot eksāmenus, lai dabūtu atzīmes visos priekšmetos. Tas arī tika paveikts. Vienlaikus Irēna apguva neklātienes studiju prasmes, kuras viņai lieti noderēja turpmākajā dzīvē.

Irēnas klases audzinātāja I. Lavrinoviča: “10. klasē ieradās skolniece, kura ne tikai augumā apsteigusi visas klasesbiedrenes, bet arī iekšēji bija enerģijas pilna, kuras izvirdumi izpaudās gan veiksmīgā zināšanu robu likvidēšanā, gan sabiedriskajās aktivitātēs. Irēna darbojās skolēnu pašpārvaldē, koncertbrigādē, pulciņos.”

Vidusskolas izlaiduma gads (11. klase) Irēnas dzīvē raksturīgs ar to, ka, neskatoties uz kādreizējo vienaldzību pret mācību rezultātu augstākajiem vērtējumiem, tos viņa guva lielākajā daļā mācību priekšmetu. Sava asā prāta dēļ Irēna ieguva iesauku “gudrā galva” (krievu valodā “dom sovetov”). Iespējams, tieši šajā situācijā radās aizmetņi veselīgai godkārei, kura turpmākajā dzīvē Irēnai palīdzējusi pārvarēt šaubas un grūtības, nostiprināt ticību sev un saviem spēkiem. Liela loma I. Silinevičas dzīves ceļā bija vēl kādai svarīgai detaļai.

Mani talantīgie skolotāji

I. Silinevičas vidusskolas laiks (20. gadsimta piecdesmitie gadi), kā liecina skolas vēstures materiāli, bija skolas kolektīva stabilizācijas laiks turpmākajam ražīgajam darbam. Par saviem skolotājiem zinātniece saka tā:

“Mūsu skolotāji, manuprāt, bija ļoti apdāvināti visdažādākajās jomās. Katrs no viņiem mums prata dot kaut ko īpašu gan mācību darbā, gan ārpusstundu nodarbībās. Skolā iegūtās zināšanas un komunikācijas prasmes saglabājušās zemapziņā, daudzreiz tās palīdzējušas dzīves problēmu risināšanā nākotnē. Esmu ļoti pateicīga skolotājai Marijai Vasiļjevai par krievu valodas zināšanām, kuras izrādījās ļoti noderīgas, studējot aspirantūrā Ļeņingradas Politehniskajā institūtā. Darbojoties dramatiskajā pulciņā, vērojot skolotājas Valentīnas Ivanovskas vadībā iestudētās skolotāju izrādes, paplašinājām savu redzesloku, guvām priekšstatu par teātri, bet deju kolektīvā skolotāja Velta Kalniņa daudz strādāja, lai pārveidotu lauku bērnu robusto stāju, attīstot plastiskas un skaistas kustības. Darba atmosfēra, kura valdīja Irēnas Dimperes vadītajās kora nodarbībās, neapšaubāmi mums mācīja, ka darbs ir visu veiksmju pamats. Patīkamas atmiņas saglabājušās par savdabīgo dabas mīļotāju ģeogrāfijas un bioloģijas skolotāju Pēteri Einbergu, kurš, pilsētnieks būdams, mums — lauku bērniem — mācīja pazīt sēnes, kuras auga mūsu mežos. Bet ķīmijas skolotāja un mācību daļas vadītāja Eduarda Ivanovska asprātīgās iedarbības formas, kuras ne tikai palīdzēja ķīmijas stundā uzturēt možu garu, bet uz ilgiem laikiem atradināja zēnus no lamuvārdu lietošanas. Nevar nepieminēt jauno naturālistu pulciņa, kurā mēs darbojāmies, vadītāju skolotāju Pāvelu Pavlovu.

Skolai piedaloties “Vissavienības Lauksaimniecības izstādē”, vairāki pulciņa dalībnieki, tajā skaitā arī mana māsa Janīna, saņēma dalībnieku medaļas.

Bet mūsu klases audzinātāja no 4. līdz 11. klasei, fizikas skolotāja Irēna Lavrinoviča, kura vēl mācījās neklātienē, savas jaunības, kā tagad saprotu, arī savas pedagoģiskās intuīcijas dēļ “nezāģēja” mūs par sekmēm, atstājot to vecāku ziņā. Viņa palīdzēja risināt mums skolā radušās problēmas, neapgrūtinot ar tām vecākus, kā arī pievērsa uzmanību audzēkņu redzesloka paplašināšanai. Skolā mūs apskauda gan par to, ka mēs aktīvi gājām pārgājienos, gan par klasē nodibināto koncertbrigādi. Vārdu sakot, audzinātāja lika mums darboties, tādā veidā mācot mūs dzīvot sabiedrībā.”

Juris ROGA

P.S. Raksts tapis sadarbībā ar Ezernieku vidusskolas novadpētniecības pulciņa vadītāju Irēnu Lavrinoviču, kurai pateicos par sniegto informāciju un atbalstu.