Dzimtās zemes spēks (Mūsu novadnieki)

Daugavpils Valsts pedagoģiskā institūta Matemātikas un fizikas fakultāti I. Silineviča absolvēja 1965. gadā. Mācījās neklātienē, paralēli strādāja dažādās skolās kā matemātikas un fizikas skolotāja. Kopš 1967. gada strādāja Rīgas Politehniskā institūta Rēzeknes mācību konsultāciju punktā, specializējoties elektrotehnikā. 1976. gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta aspirantūrā pie Vispārīgās elektrotehnikas katedras. Tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju aizstāvēja Ļeņingradas Politehniskajā institūtā 1981. gadā. Inženierzinātņu doktora grādu ieguva Rīgas Tehniskajā universitātē 1990. gadā. 1992. gada septembrī sākusi strādāt par Rēzeknes Augstskolas (RA) izpilddirektori, uzdevums bija sagatavot Rē-zeknes augstskolu atvēršanai. Nākamajā gadā RA tika atvērta, I. Silineviča sāka strādāt par rektora vietas izpildītāju, bet kopš 1994. gada — par augstskolas rektori. 1999. gadā viņu otrreiz ievēl un Ministru kabinets apstiprina par rektori (augstskolu vada līdz pat 2004. gada jūlijam). Tā paša 1999. gada 26. martā LLU ekonomikas nozares agrārās ekonomikas un reģionālās apakšnozares paplašinātās habilitācijas un promocijas padomes sēdē I. Silineviču ievēlēja par asociēto profesori ekonomikā, ar 2002. gada 1. novembra Senāta lēmumu ievēlēta profesores amatā.

Viņa var lepoties ar vairāk nekā 30 zinātniskajām publikācijām un 12 izgudrojumiem. Citu publikāciju skaits pārsniedz sešus desmitus, to vidū metodiskās, studiju programmas, mācību līdzekļi, populārzinātniskās publikācijas — vairāk par 50. Lūk, daži zinātnisko pētījumu virzieni: “Mazjaudīgo asinhrono dzinēju ātrumu stabilizācija” (par šo izgudrojumu iegūta autorapliecība); “Tūrisma attīstības iespējas Latgalē”; vadījusi projektu “Rē-zeknes attīstības plāns”; vadījusi projektu “Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona” (RSEZ), kā rezultātā izstrādāts zonas modelis un LR Saeima ir pieņēmusi likumu par RSEZ; strādājusi pie projekta “RSEZ attīstības plāna izstrāde”. Projekti vadīti laika posmā, kad paralēli darbam augstskolā viņa strādā arī par Rēzeknes domes priekšsēdētāju (1995. gada 20. novembris — 1997. gada 20. marts).

Līdzcilvēku skatījumā I. Silinevičai piemīt radošs prāts, prasme rast risinājumus sarežģītās situācijās, drosme uzņemties atbildību. Viņai raksturīga tolerance pret citādi domājošiem, rūpes par līdzcilvēkiem, labestība attieksmē pret veciem cilvēkiem, atsaucība, fantāzijas lidojums, vienaldzība pret maksimāliem vērtējumiem, kas sadzīvo ar veselīgu godkāri. Izaicinājumi un grūtības zinātnieci uzlādē. Liels darba spars, veselīga iecirtība, pat spītība, kaut ko realizējot, tiekšanās pēc sevis pilnveidošanas — tādu viņu pazīst tuvi cilvēki.

Zinātniecei ļoti patīk ceļot, iepazīties ar citu tautu kultūru. Viņai nav nekādu grūtību saprasties ar cilvēkiem arī krievu, angļu un vācu valodā. Dzīvē lielu prieku dod dēla ģimene, jo sevišķi mazbērni, tikšanās ar savas bijušās ģimenes locekļiem. Viņi visi ir tuvi draugi un atbalsts.

Īstena latgaliete

I. Silinevičai (meitas uzvārds Andžāne) bija lemts piedzimt un uzaugt latgaliešu daudzbērnu ģimenē, kurā par savu galveno dzīves uzdevumu saskatīja bērnu izglītošanu. Ģimenē auga piecas meitas un divi dēli, kuriem vecāki nemitīgi atgādināja, ka tikai centīga mācīšanās var glābt no ubaga tarbas, jo zināšanas ir bagātība, ko neviens nevar ne atņemt, ne nozagt. Kopš divu gadu vecuma līdz pastāvīgās dzīves gaitu sākumam Irēna dzīvoja sava tēva mājās Ezernieku pagasta Paholku sādžā. Šo ciemu ar tam piegulošajām sādžiņām var uzskatīt par unikālu pagasta nostūri, kurā sakoncentrējušās dažādos vēsturiskos laika posmos vairāku Latgales gaišo prātu dzimšanas un dzīves gaitu sākuma vietas. Blakus esošajā Basaligu ciemā 1874. gadā dzimis un dzīves gaitas uzsācis viens no Latgales atmodas veicinātājiem Ignats Asāns, bet kaimiņos esošajos Šustikos 1877. gadā dzimis viens no tā laika izglītotākajiem ārstiem Donats Pontags. Poholku sādžas nomalē 1921. gadā dzimis, vēlāk arī kādu laiku strādājis aizrautīgais novadpētnieks Napoleons Rudko, bet pāris kilometru uz Dienvidaustrumiem ir ievērojamo Latgales priesteru Grišānu dzimtas sakņu vieta.

“Dzīves grūtības ir iepotējušas neatlaidību un cīnīšanās garu, vēlēšanos izrauties no nabadzības skavām. Daudzbērnu ģimenēs uzņēmušies rūpes viens par otru, tālab latgalietis vienmēr atbalsta līdzcilvēka centienus. Plus dabas dotības, kuru saknes, iespējams, meklējamas dzimtu daudznacionālajā sastāvā un dzim-šanas vietas zemes dzīļu īpatnējā starojumā. Arī reliģiozā audzināšana — 10 baušļi ne vienu vien atturējuši no ļaunas rīcības,” tāds ir I. Silinivičas spriedums par to, kāpēc nomaļā Latgalē radušies daudzi gudri prāti.

Zinātniece atzīst, ka dzīves atbildīgajos brīžos gara spēku viņai devušas vecāku mantotās īpašības. Tēvs Jānis Andžāns dzimis un audzis Bukmuižas, vēlākajā Ezernieku pagastā. Irēnas vērtējumā tēvs bija cilvēks ar mugurkaulu, kurš mīlēja dažādus izaicinājumus. Šīs īpašības izpaudās drosmē pateikt “nē” gan aicinājumam iestāties kolhozā, gan meitu iestājai pionieros, jo Jānim nekad nav patikusi “barā iešana”. Māte Antoņina Andžāne ieprecējusies no kaimiņu Kaunatas pagasta. Atmiņā saglabājusies ar savu līdzsvarotību dzīves grūtākajos brīžos un latgaliešiem raksturīgo ticīgu cilvēku morāli, savu šuvējas prasmi, kura palīdzējusi ģimenei grūtajos pēckara gados turēties virs ūdens.

Vecāku mīlestība

I. Silinevičas dzīve ritēja tik strauji, ka bieži nav bijis laika ilgi kavēties atmiņās, toties tās ir īpaši spilgtas: “Vispirms fakts, ka mums bija liela ģimene: vecmāmiņa, tētis, mamma, un mēs, septiņi bērni, kuri dzimuši māmiņai ik pēc diviem gadiem. Mūsu pieticīgā istabas interjera neatņemama sastāvdaļa bija šūpulis. Katram vecākās paaudzes pārstāvim bija pienākums ne tikai šūpot, bet arī visādi citādi aprūpēt katru nākamo šūpulī guļošo ģimenes locekli. Atklāti sakot, šo uzdevumu pildījām bez īpašas sajūsmas, taču tagad saprotu, ka tā bija dzīves skola, kurā apguvām tādas svarīgas īpašības kā atbildību un rūpes par līdzcilvēku.

Otrs spilgtākais iespaids — manas bērnības laikā ģimene dzīvoja ļoti nabadzīgi, tikai pateicoties tēva apsviedīgumam un mammas šuvējas prasmēm, badojušies netikām. Rītos māte parasti cepa pankūkas, pusdienās vārīja kāpostu zupu, kura bija jāēd ar mundierī vārītiem kartupeļiem. Tie bija jānoloba pašiem turpat pie ēdamgalda, bet miziņas jāsavāc ruksīšu cienastam. Neatceros gadījumu, kad kādam no bērniem būtu ienācis prātā izteikt neapmierinātību ar vienveidīgo ēdienkarti. Ziemas vakaros dažreiz bijām priecīgi par kādu īpašu cienastu: krāsns mūrītī, pie kura visi sēdējām, mamma uz kvēlojošām oglēm lika pannu ar sīki sagrieztiem speķa gabaliņiem un sīpoliem. Kad pannas saturs sāka čurkstēt, katrs dabūjām pa maizes gabaliņam ar speķi un sīpoliem. Ja uz pannas bija palicis kāds taukumiņš, tajā mērcējām maizes garoziņas un ēdām gardām mutēm. Varbūt speķa garoziņas īpaši gardas likās tāpēc, ka tām tradicionāli sekoja rotaļas ar tēti. Nometies četrrāpus, viņš tēloja zirgu, bet mēs, visi bērni, bijām jājēji. Šis brauciens vienmēr beidzās ar to, ka visi sagāzāmies vienā čupā, kam sekoja spiegšana un smiešanās. Atmiņas par šīm rotaļām vēl šodien pielej sirdi ar gaišumu, kurā noplok nabadzības ainas. Šī pasākuma ieguvēja bija māmiņa, jo rotaļu laikā viņa varēja mierīgāk ķerties pie šūšanas darbiem, tiekot vaļā no mūsu nemitīgajām sūdzībām vienam par otru. Jāsaka, parasti mamma sūdzībniekus nešķiroja, visus uzcienāja ar bērza putriņu, un klačotāji drīz vien aizmirsa, par ko bija runājuši. Šīs visumā nesāpīgās māmiņas darbības palīdzēja mums atradināties no klačošanas.”

Vēl kāds ar vecāku nostāstu saglabājies zīmīgs bērnības notikums. Kad divus gadus vecākajai māsai Janīnai pienāca pirmā skolas diena, Irēna visā nopietnībā gatavojās doties māsai līdzi: “Neņemot par pilnu vecāku pūliņus paskaidrot, ka man skolas diena vēl nav pienākusi, es esot tā uzvedusies, ka mammai neatlika nekas cits, kā nomazgāt manu noraudājušos seju, sameklēt kādu daudzmaz piemērotu apģērba gabalu un palaist māsai līdzi. Savu panākusi, es lepni soļoju māmiņai un māsai pa priekšu. Toreiz neapzinājos, ka mana bērnība tiek apzagta par veseliem diviem gadiem. To vairakkārt izjutu vēlāk — pamatskolas klasēs, kad man vēl gribējās rotaļāties ar lellēm, bet klasesbiedrus interesēja jau pavisam kas cits.”

(Nobeigumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)

Juris ROGA