Strausu un optimistisku cilvēku novada saimniece

GabrusāneKaut kā nemaz neticas, ka darbīgā Ērika, nodevusi savas saimniecības grožus meitai Marisellai, tagad skaitās eiropensionāre. Ar to es pagasta vadītāju neapsveicu, jo zinu, ka mierīga dzīve nav Ērikas raksturā, un ticu, ka viņa vēl pastrādās lauku cilvēku labā, kuriem valsts vara necenšas pievērst uzmanību. Starp citu, termins “izmirstošais novads” uz Robežniekiem neattiecas. No šejienes cilvēki masveidā nebēg, ciematā nav pamestu dzīvokļu, sabrukuma viesulis nenoslauka no zemes virsas viensētas, kā tas notiek citās rajona malās.

... Pierunāt mūžam aizņemto Ēriku uz pusstundu ilgu sarunu man izdevās ar ceturto mēģinājumu. Vairāk laika, lai iedziļinātos tēmā, man arī nevajadzēja: mēs lieliski pazīstam viens otru. “Padomju celtniecības” uzplaukuma gados es kopā ar citiem redakcijas ļaudīm bieži apmeklēju kolhozu “Robežnieki”, kuram veicās ar talantīgiem vadītājiem un speciālistiem. Ieņemt pirmo rindu rajona lopkopju sociālistiskās sacensības uzvarētāju sarakstā stiprajai saimniecībai netika atļauts viena iemesla dēļ: tālredzīgā galvenā zooteh-niķe Ērika Gabrusāne iemanījās neiestāties komunistiskajā partijā, kurp sadzina vairākumu prātīgu cilvēku, kuriem bija lemts būt par “komunisma celtniecības flagmaņiem”. Bezpartejiskais statuss arī palīdzējai Ērikai lūzuma periodā uzņemties pašvaldības vadību. Tā nav nejaušība, bet gan likumsakarība: vietējie krieviski runājošie iedzīvotāji ievēlēja par padomes priekšsēdētāju atbraucēju latvieti, taču ļoti cienījamu cilvēku. Tiekoties ar Ēriku, mēs arī tagad atceramies to neaizmirstamo laiku Atmodas rītausmā, kad mums, pirmajiem tautas, nevis rajona komitejas rajona padomes deputātiem, nācās cīnīties par iluzoriem demokrātijas ideāliem.

Man bija izdevība piedalīties arī kuplajās un jautrajās lauku kāzās, kad Ērika un Viesturs izdeva pie vīra savu vienīgo meitu Marisellu. Tie bija grūti laiki, taču jautrība toreiz sita augstu vilni. Robežniekos viss tiek darīts no sirds, pēc augstākās klases. Arī cilvēka faktors te nav skaļi vārdi, bet gan stabils dzīvesveids. Precīzāk — laika pārbaudīts tautas vienotības instruments un lauku dzīvesveida saglabāšanas metode. Vadītājas talants ir no Dieva. Viņa ir diplomēta zootehniķe, taču ilgus gadus, vadot sarežģīto lopkopības nozari, viņa pastāvīgi krāja pie-redzi darbā ar cilvēkiem. Kas tur ko slēpt: kolhoza slaucēju, cūkkopju un teļkopju darbs allaž bija ļoti smags. Pat plaša mehanizācija pēdējos gados ne-spēja mainīt mūžseno lauksaimniecības ciklu: strādāt vaiga sviedros no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tajos gados nevarēja likt vienkāršiem lauku cilvēkiem, sekojot sarkano lozungu aici-nājumiem, nodrošināt rekorda dzīv-svara pieaugumus un izslaukumus. Bet pārliecināt un pierunāt bija cita lieta. Toreiz Ērikai arī dzima psihologa un audzinātāja talants, kas, manuprāt, arī tagad ir viņas milzīgās autoritātes pamats.

Studentu kāzas

Trīsdesmit piecu gadu ilgais darba stāžs rajona laikrakstā dod man pilnīgas tiesības apgalvot, ka Robežniekiem nekad nav trūcis korespondentu uzmanības. Lūk, arī tagad jebkurā atbraukšanas reizē “Ezerzemes” ļaudīm piedāvā jaunākās ziņas un interesantas adreses. Tradīcija dzīvo un turpinās: pagastā vienmēr par svarīgu morālo stimulu uzskatīja avīzē publicētos fotouzņēmumus un rakstus. Tāpat kā reportāžas no pasākumiem, kas bija sagatavoti no visas sirds. Tāpēc mūsu redakcija labprāt pieņem visus uzaicinājumus no Robežniekiem.

Dienā, kad es tikos ar Ēriku, administratīvajā ēkā ritēja remonts: pagasts par saviem līdzekļiem nomainīja vecos logu rāmjus un durvis pret modernām plastikāta paketēm. Atbilstoši vislētākajam variantam, izmantojot vietējos darba resursus. Liekas naudas nekad nebija, nav un, iespējams, arī nebūs, bet dzīve jāvirza uz priekšu, uzskata pagasta vadītāja. Tā soli pa solim ar projektu realizāciju un bez tiem tiek veikta pamatskolas ēkas pakāpeniska renovācija, turpinās vietējā veco ļaužu pansionāta rekonstrukcija, kur radīti gandrīz tādi paši apstākļi kā mājās. Sameklēt mierīgu vietu sarunai mums izdevās ar grūtībām. Es sen pazīstu Ēriku, bet par viņas jaunības gadiem kaut kā neiznāca painteresēties. Tagad pienāca laiks...

Pirmais interesantais fakts: Ērikas Danovskas vecvecāku māja atradās Zundos: tur, kur tagad Andrupenes fermeris Pēteris Vaičulis gleznainajā ezera krastā uzcēlis viesu namiņu. Otrais atklājums: Ērikas vecāki bija lauku skolotāji, tāpēc trīs no pieciem bērniem ieguvuši augstāko izglītību, bet divi — vidējo speciālo. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā studente Danovska arī satika savu likteni. Viņas izredzētais Viesturs atveda rādīt savu līgavu uz dzimto Veckalsnavu, kur viesus sagaidīja ar orķestri. Noskaidrojās, ka līgavaiņa vecāki bija Madonas pusē pazīstami kāzu muzikanti. Ērika iepatikās Viestura vecākiem, un tieši pēc gada te tika svinētas kuplas kāzas simts viesiem. Tās bija ļoti jautras: puse viesu — studenti. Pilnīgi saprotams, ka kāzu muzikantu lomā bija līgavaiņa vecāki. Turklāt Viestura tēvs sabrūvēja mājas alu pēc senas receptes, ko slavēja viesi. Studenti ir nebēdnīga tauta. Kad no rīta ciemiņi iznāca pagalmā, tad iesaucās no pārsteiguma: uz pašas jumta kores greznojās uzklāts galds ar pāris krēsliem. Slāpstošo netrūka, taču salāpīt paģiras tādā augstumā neviens neuzdrošinājās. Toties viesi pasmējās no sirds. Tas notika nesen, tas notika sen: 1969. gada 25. oktobrī...

Lauksaimniecības speciā-listes karjeru Ērika sāka Višķu sovhoztehnikumā, bet pirms 36 gadiem Gabrusānu ģimene pārbrauca uz Krāslavas rajonu, kur strādāja brāļi Eduards un Alberts Danovski, arī Lauk-saimniecības akadēmijas absolventi. Par savu kadru “krustmāti” Ērika arī tagad uzskata Leontiju Kavinsku, kura ieteica jauno speciālisti galvenā zootehniķa amatā stiprajā kolhozā Skukos. Gabrusāni sāka dzīvot kolhoza dzīvoklī, tad, pārvākušies uz somu mājiņu, uz-laboja dzīves apstākļus. Tikai pēc piecpadsmit gadiem nosvinēja jurģus savā kotedžā Robežniekos, kas pašlaik pazīstama visā Latvijā.

Robežnieku strausi —
pirmie Latvijā

Nesenajā janvāra ballē Robežniekos ļoti sirsnīgi godināja pensionārus. Plašais tautas nams tik tikko spēja satilpināt visus ielūgtos, bet loterija bez zaudētājiem — 120 balvu. Jubilāriem, kā arī diviem pāriem, kuri svinēja zelta kāzas, tika pasniegtas ļoti vērtīgas dāvanas. Kad vadītāji to skaitā, kuri atzīmēja apaļu jubileju, nosauca arī Ēriku Gabrusāni, klātesošie zālē ļoti ilgi aplaudēja. Bet svinīgā momenta gaviļniece nespēja valdīt asaras. Iespējams, ka tajās ieilgušajās sabiedrības atzinības minūtēs jubilāre atcerējās visus gadus un spēkus, kas atdoti cilvēkiem. Labais atgriežas, un tās ļoti ilgās ovācijas bija Ērikas vissvarīgākais dzīves novērtējums. Ātri aizritēja laiks — vairāk nekā divdesmit gadu galvenās zootehniķes amatā, trīspa-dsmit — pagasta padomes priekšsēdētājas postenī. 1994. gadā pēc ilgas pierunāšanas viņa piekrita uzņemties pašvaldības vadību. Toreiz veterinārārsts Vilhelms Čekelis, paužot cilvēku viedokli, panāca mērķi. Dzīve apstiprināja šīs izvēles pareizību.

“Ērika, kam tev vajadzīga eksotiskā saimniecība?” pajautāju savai ļoti labajai paziņai.

“Protams, ne jau peļņas dēļ,” atbildēja eiropensionāre. “Mēs ar Viesturu saimniekošanu sākām ar tradicionālo lopkopības nozaru attīstību, taču pakāpeniski mūs pārņēma vilšanās. Patlaban saimniecība jāvada tik vērienīgi, kā to dara firmas “Zarečje”, “Ezeriņi”, “Avots G”, “Ezergals”, “Bērziņi”. Turpretim mēs ar Viesturu paplašinām savu zooloģisko dārzu ne jau peļņas dēļ, bet gan tāpēc, lai gūtu baudu. Interesanta dzīve ar eksperimentiem rada jaunus spēkus. Ne jau nauda nodrošina laimi, bet arī bez naudas neko neiesāksi.”

Tālāk Ērika ar prieku pastāstīja, ka pagastā ir diezgan daudz zemnieku, kurus nebiedē augo-šās grūtības. Bez jau nosaukto zemnieku saimniecību īpašniekiem viņa minēja vēl mērķtiecīgus cilvēkus Gunāru Ļacki, Arnoldu Lociku, Pēteri Muižnieku, Ignatu Marheli, Valentīnu Ižiku, Zinaīdu Tukišu un citus. Lai apstiprinātu to, ka zemnieku spītība ir neiznīdējama, pagasta vadītāja nosauca jaunāko piemēru, kad fermeris Viktors Klagišs pašlaik par saviem līdzekļiem izvērsis mūsdienīgas piena lopu fermas celtniecību 200 ragulopiem. Attīstot saimniecības, stiprie zemnieki rada darba vietas saviem novadniekiem, kam tās tik ļoti nepieciešamas.

Pieredzējusī vadītāja zina visas vietējās problēmas, kas jārisina rindas kārtībā, taču realizāciju bremzē galvenais šķērslis — pagasta budžets, kas ļauj izdzīvot, nevis attīstīties. Bezizejas mākoņi apņems Latgali līdz tam laikam, kamēr valdošā elite pievērsīsies vienkāršās tautas problēmām. Šim nolūkam pēc Ērikas viedokļa prezidents jāievēl tautai un daļēji jāievieš Saeimas deputātu vēlēšanu mažoritārā sistēma, kas apslāpēs valdošo partiju pārstāvju kāri iedzīvoties bagātībā.

Aleksejs GONČAROVS