Trešoreiz

Rudenī “Ezerzemē” tapa raksts par Tukišu ģimenes iekopto košumdārzu mājas pagalmā, kurā skatu pirmām kārtām piesaistīja ziedi un dekoratīvie koki. Dārzs ir Zinaīdas lolojums, tas ierīkots tā, ka zied no pavasara līdz vēlam rudenim, piepildot viņas vēlmi, proti, lai dārzs burtiski slīktu ziedos. Lielāka krāšņuma radīšanai tika izmantoti akmeņi, kā arī pielietotas dažādas sīkas viltībiņas, tostarp pašu saimnieku rokām ierīkots miniatūrs baseins mājas tuvumā.

Starp citu, gadiem ritot viensēta nav zaudējusi savu pievilcību ne par mata tiesu, jo tā ne tikai tiek uzturēta pienācīgā kārtībā, bet veikti dažādi uzlabojumi. Aku no lietus ūdens sargā jumtiņš, kurš ir īsts mākslas darbs. Kokgriezumus veidojis Zinaīdas dzīvesbiedrs Pjotrs. Šogad pagalmā plānots ieklāt vēl vienu celiņu, lai nav jāmīca dubļi. Lai gan māja uz kalna, vieta ir visai slapja. Otrajā reizē ar Zinaīdu tikāmies, lai pastāstītu par ģimenes piemājas saimniecību. Tas bija pirms vairākiem gadiem, saimnieci sameklējām tīrumā un uz dažām minūtēm atrāvām no darba biešu vagā.

Šī ir jau trešā tikšanās, atkal saimniecei negaidīta. Tomēr viesmīlīgā Zinaīda neatteicās veltīt mums dažas minūtes sava patiesi dārgā laika. Ticiet, šajos vārdos nav ne miņas no pārspīlējuma. Bet mūs ļoti ieinteresēja fakts, ka Pjotra un Zinaīdas Tukišu dēls Dmitrijs nav devies pasaulē laimi meklēt, bet palicis strādāt laukos. Vārdu sakot, vienā mājā tagad dzīvo lauksaimnieki divās paaudzēs. Tukišu jaunākais bērns — Renāte — šobrīd mācās 6. klasē. Atšķirībā no brāļa Renātei lauku darbi nav tik mīļi un mamma šaubās par to, ka meita savu dzīvi gribētu saistīt ar laukiem.

Starp citu, ja lauku jauniešu vidū vēl var atrast tādus, kuri grib palikt laukos, tad faktiski visas lauku jaunietes cenšas izrauties uz pilsētu. Šodien laukos dienā ar uguni nesameklēsi meiteni, kas visu savu turpmāko dzīvi gribētu slaukt govis, grābt sienu, rušināties zemē. Vērtību skala jaunās paaudzes prātā ir izmainījusies, un Zinaīdu tas nopietni uztrauc. Gadi skrien vēja spārniem, dēls jau precību gados, bet meitenes griež galvu projām no lauku idilles...

Zinaīda: “Mūsu meitenes mūk uz pilsētu, kurai gribas slaukt govis? Tas vairs nav prestiži. Turklāt laukos nav atpūtas ne ziemā, ne vasarā. Bet dēls tomēr negrib skriet uz pilsētu, viņš ļoti mīl laukus, lai cik grūti daždien te klājas. Dmitrijs kopš bērnības radis smagi strādāt un nebaidās nekāda darba. Vēl mazs būdams, viņš jau gāja man palīgā teļu fermā, palīdzēja mājās siena sagatavošanā un citos lauku darbos. Profesiju, kā arī transportlīdzekļu vadītāja tiesības dēls ieguva Dagdas arodvidusskolā. Pēc tās pabeigšanas viņš ir kļuvis par mūsu lielāko palīgu saimniecībā — puikam piemīt saimnieciska domāšana. Savu brīvo laiku dēls pavada darbnīcās, remontējot un meistarojot dažādas lietas. Lai arī mums mājās ir dators, esmu pamanījusi, ka Dmitriju tas daudz neinteresē. Viņam vairāk patīk praktiskas lietas, kuru tapšanā jāiegulda savu roku siltums.”

Tukišu ģimene pārtiek tikai un vienīgi no piemājas saimniecības: kūtī ir 11 liellopu, tajā skaitā piecas slaucamas govis. Ir arī cūkas un zirgs. Lauku darbus atvieglo riteņtraktors, kuram sagādāta piekabe, arkls, kultivators, pļaujmašīna, cits inventārs. Saimniecībā ļoti trūkst siena preses, ko ģimene pagaidām nevar atļauties. Tieši siena sagatavošana paņem visvairāk spēka, jo palīgu Tukišiem nav. Viņi paļaujas tikai un vienīgi uz saviem spēkiem. Līdzīgi kā saimniecības attīstībā izmanto tikai pašu nopelnītos līdzekļus — ne kredītus ņēmuši, ne mežu pārdevuši. Pēdējos gados liels atspaids ir subsīdijas, taču piedalīties Eiropas Savienības projektos piemājas saimniecība nav varējusi. Viena no pēdējām līdzekļu ieguldīšanas vietām bijusi pērn izbūvētā piena telpa ar dzesētāju un visu nepieciešamo piena kvalitātes nodrošināšanai. Tiesa, kūts konfigurācijas dēļ, telpu pārbūve radīja nelielas neērtības saimniecei. Lieta tāda, ka agrāk lopu virtuve, kūts, šķūnis bija caurstaigājami no viena gala līdz otram, neizejot laukā. Nekādu caurvēju. Lai izbrīvētu vietu piena telpai, nācās noslēgt šo ērto pāreju.

Saimniece stāsta, ka piena telpu nolēmuši izbūvēt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ļoti lielu satraukumu radīja dažādas baumas par to, ka Eiropā nepieņems pienu no saimniekiem, kuriem nav piena mājas. Otrkārt, izslaukto piena daudzumu vectēvu metodēm bijis ļoti grūti atdzesēt, tas prasījis arī daudz laika. Treškārt, samaksa par pienu atkarīga no produkta kvalitātes — piena telpa šajā ziņā dod lielāku drošības sajūtu. Ceturtkārt, ģimene lolo ganāmpulka palielināšanas plānu. Saimniece atzīst, Latvijas brūnās gana labas. Kura labāka piena devēja, kura sliktāka, bet, kopumā ņemot, rezultāts ir apmierinošs un nav nekādas vajadzības dzīties pēc ārzemju lopiņiem. Tomēr iegūt jaunlopus nebūt nav viegli, bet pirkt govis ģimene šobrīd vienkārši nevar atļauties.

“Lai varētu palielināt lopu skaitu, vajag arī rekonstruēt kūti,” stāsta Zinaīda. “Darba tur daudz. Vajag arī iegādāties visu siena sagatavošanas tehniku, jo jau tagad galīgi nav spēka. Lokāla kanalizācija kūtī jau ir ierīkota, bet pavasarī noteikti jāatrisina ūdensapgādes jautājums. Vasarā darbs dzen darbu, un nekam citam laika vienkārši neatliks. Šobrīd ūdensapgādes jautājumā ir atrasts pagaidu risinājums. Dzīvojam no pašu lauksaimnieciskās darbības, tāpēc jāskaita katrs santīms. Kādreiz zeme bija nomā, nesteidzāmies izpirkt. Bet likumi mainījās, nākas izpirkt. Tie ir gan neplānoti izdevumi, gan liels laika patēriņš, formējot dokumentus. Īpašumā ir septiņi hektāri, vēl jānoformē 14 ha. Kopumā lietojam 21 ha zemes, neskaitot mežu. Kādreiz bija automašīna, to pārdevām, jo pašreiz īpašas vajadzības daudz braukt ar to nav. Toties netrūkst citu izdevumu. Vispār savilkt kopā galus ļoti grūti, nemitīgi jārēķina ieņēmumi un jāplāno izdevumi. Ja to nedarītu, bankrots neliktu gaidīt. Pēc profesijas esmu teļkope, bet dzīve iemācīja arī grāmatvedības gudrībās.”

Lai arī ārēji šai vietai piemīt idilles garša, tomēr Tukišu dzīve nebūt tāda nav, jo Latvijas Saeima un valdība lauku ļaudīm nemitīgi sagādā nepatīkamus pārsteigumus. Zinaīdu ne pa jokam uztraukuši notikumi cukura nozarē. Tukiši nobažījušies, ka tik kaut kas tamlīdzīgs nenotiek ar piena nozari. Ko tad darīt viņiem un simtiem līdzīgu saimniecību, kas būtībā dzīvo no rokas mutē? Vienkāršiem darbarūķiem vairs nav nekādas noteikšanas par savu likteni, viņu dzīvības būtībā pilnībā atrodas simts Saeimas gudro rokās. Šodien lauki mirst, mājas paliek tukšas. Tukišiem tuvākajā apkārtnē — jau trīs. Labi, ka vēl vismaz trīs kaimiņi ir, tomēr jautrāk.

Juris ROGA