Septiņas māsas

Tādai lielai ģimenei mazā māja kļuvusi par šauru un mūsu sarunā, kas notika svētdien, Jānis vairākkārt ieminējās par to, ka noteikti jāuzceļ liela māja, bet pagaidām, kā saka, šaurībā, bet saticībā. Šo adresi Grišānu ciemā man pateica Andrupenes pagastā un lika saprast, ka dzīvesbiedri Tukiši nav no tiem cilvēkiem, kuri paši sāks lūgt palīdzību. Lilita man tā arī sacīja: “Pašlaik visiem klājas grūti, bet mēs ar Jāni esam pieraduši paļauties tikai uz sevi. Taču pagasts mūs neaizmirst. Piemēram, mūsu daudzbērnu ģimenei uzdāvināja datoru, lai arī ne jaunu, taču mēs arī par tādu esam priecīgi. Kad mazo Annu Mariju vajadzēja vest pie ārstiem uz Rīgu, mums piešķīra pabalstu — 50 latus. Tā mums ir liela nauda. Arī skolēni saņem brīvpusdienas.”

Jānis un Lilita ir dievbijīgi cilvēki, kuri uzskata, ka viss atrodas Dieva ziņā. Pašlaik galvenais ir tas, lai bērni būtu veseli, paēduši, saģērbti un apauti. Tas vecākiem izdodas. Valsts maz rūpējas par daudzbērnu ģimenēm: uz visiem sanāk 160 latu pabalsts mēnesī. Lilita paskaid-roja, ka viena skolēna sagatavošana mācību gadam prasa vismaz 100 latu. Šogad Tukišu vecākās meitas Aļesja un Alīna beigs devīto klasi, abas sapņo turpināt mācības vidusskolā. Labas, čaklas un aktīvas meitenes. Aļesja dzied skolas korī, Alīna dejo ansamblī. Nesen vecāki uzdāvināja abām vecākajām māsām sintezatoru, tiesa, pirkumu nācās noformēt kredītā. Bet tēvam patīk strinkšķināt ģitāru, tāpēc šajā mājā skan mūzika. Māsiņas pimsskolnieces Jana un Elita apmeklē dārziņu Andrupenē, Sintijai ir trīs gadiņi, Annai Marijai — divi, bet mazulītei Vinetai — tikai trīs mēneši. Tāpēc Lilita smaidot saka: “Mans galvenais darbs ir mātes rūpes, bet Jānis mums ir pelnītājs.”

Pēc specialitātes daudzbērnu tēvs ir galdnieks namdaris, taču apstākļi izveidojās tā, ka viņam nākas strādāt par šoferi. Pirms gadiem divdesmit darba gaitas sāka kā sovhoza šoferis un tolaik Jānis vadīja benzīna vedējmašīnu. Tagad viņš vada mūsdienīgu lielkravas “Mercedes”, taču izvēlas ne visai tālus maršrutus, lai biežāk būtu mājās, kur vienmēr vajadzīgas vīrieša rokas. Piemājas saimniecība “Ogles” ir naturāla, tā nodrošina tikai ģimenes vajadzības. Sava traktora dzīvesbiedriem Tukišiem nav, taču paldies kaimiņam, viņš vienmēr izlīdz. Valentīns un Jeļena Tiļčiki ir ļoti labi un sirsnīgi cilvēki. Savstarpēja izpalīdzēšana tuvākajiem kaimiņiem ir galvenais. Vēl lielo ģimeni pastāvīgi atbalsta (morāli un materiāli) vecmāmiņa Vilhelmīne un tante Ģertrūde. Lai Dievs dod viņām veselību, ar pateicību teica Lilita. Apciemot mazmeitas atbrauc ar zirgu arī Jāņa māte no Golovanovkas.

“Vai tālbraucēja šofera darbs ir bīstams?” es pajautāju Jānim.

“Mani reisi ir uz Maskavu, pa Baltkrieviju, Igauniju,” viņš atbildēja. “Palīdz pieredze. Vienmēr nakšņoju tikai maksas stāvvietās un nekad neņemu kabīnē līdzbraucējus. Es nedrīkstu riskēt: mājā gaida kupla ģimene. Reizēm aicināju reisā Lilitu pasauli apskatīt. Igauņi ir malači, dzīvo normāli.”

Tālāk Jānis pastāstīja, ka dzīve pastāvīgi izvirza jaunas problēmas, bet brīvas naudas kā nebija, tā nav. Bērni un cenas aug, bet pieklājīgi nopelnīt ir grūti. Lūk, veca pirtiņa mērnieku laikos tika iemērīta kaimiņu teritorijā. Vajadzētu pārcelt, taču pagaidām aizvien nesanāk. Tā ka jaunas mājas celtniecība ir ļoti tāla perspektīva. Mierina viens: augs savs skujkoku mežs.

Lilita pēkšņi atklāja ģimenes noslēpumu: Jānim svētdienās patīk cept pīrāgus, un tas viņam lieliski izdodas. Saimnieks savukārt paslavēja sieviņu par to, ka rudenī viņa sarūpē ziemai vismaz 200 litru dažādu ievārījumu, kompotu, marinējumu. Pa ziemu tiek apēsts viss — ģimene kupla un par ēstgribu neviens nesūdzas.

Īsa bija mūsu saruna: Jānis ar pārinieku steidzās uz mežu, kur bija jāsagādā malka. Uz atvadām Lilita sacīja: “Viss mums ir labi. Mūsu galvenā bagātība ir septiņas meitas. Ticu, ka viņas izaugs par labiem cilvēkiem un būs laimīgas.”
Attēlā nav tikai pastarītes Vinetas, viņu nemodināja.

Aleksejs GONČAROVS