Pārdomas par aktuālu tēmu

Lūk, kāpēc sociāli vienaldzīgajā valstī sen kļuvusi par normu ciniska attieksme pret pensionāriem un maznodrošinātām ģimenēm, kuru sevišķi daudz tādā bēdu piemeklētā reģionā kā Latgalē. Demogrāfiskā krīze, darbspējīgu iedzīvotāju izbraukšana uz ārzemēm, žūpība bezizejas dēļ, neapturamā cenu celšanās rada vispārējas bažas. Tautas protestu izraisa arī tas fakts, ka valstī ar ļoti daudzām neatrisinātām sociālām problēmām milzīgas budžeta līdzekļu summas tiek tērētas nebūt ne aizsardzības rakstura militārajiem mērķiem. Parlamentā spītīgi tiek diskutēti dārgi projekti sakarā ar “gaismas piļu” celtniecību, kas izmaksā fantastiskus līdzekļus.

Par šo tēmu vēstule, ko redakcijai atsūtīja sirmais krāslavietis Mihails Rustamovs. Viņš uzskata: lai nodrošinātu kaut vai minimālu vienkāršās tautas labklājību, steidzami jāizstrādā pasākumu komplekss progresējošās nabadzības ap-turēšanai. Pašlaik tūkstošiem pensionāru, invalīdu, represēto, pastāvīgu bezdarbnieku un daudzbērnu ģimeņu nevis dzīvo, bet cīnās par izdzīvošanu. Morāles krišana veicināja to, ka mūsdienu bērni ļoti bieži aizmirst savus vecākus, iegrūžot viņus nabadzības purvā. Valsts civilizācijas līmeni nosaka attieksme pret veciem, nevarīgiem un vientuļiem cilvēkiem. Normālā valstī nedrīkst būt trūkumcietēju, atzīst autors. Mihails Rustamovs uzskata, ka Latvijā arī tagad ir gana līdzekļu, lai organizētu ikgadējās bezmaksas profilaktiskās apskates nosauktajām iedzīvotāju kategorijām. Ņemot vērā niecīgās pensijas, vēlams cilvēkiem no 65 — 70 gadiem un vecākiem ieviest bezmaksas medicīnisko apkalpošanu, tajā skaitā zobārstniecisko.

Katram tagadējam pensionāram bijusi grūta dzīve. Ja daži cienījamā vecuma cilvēki apstākļu dēļ kļuvuši bezpalīdzīgi un vientuļi, tad valsts pienākums ir radīt šiem cilvēkiem normālus apstākļus dzīvošanai pansionātos. Sabiedrības noslāņojums ir acīmredzams fakts. Daudzām nabadzībā nonākušām Latgales ģimenēm par nopietnu problēmu kļūst bērnu skološana. Tādai skolēnu kategorijai jānodrošina bezmaksas medicīniskā apkalpošana, tajā skaitā arī zobārstniecības pakalpojumu sniegšana, kas pašlaik izmaksā ļoti dārgi.

Veselīgas nācijas audzināšana sākas jau skolā. Tāpēc mācību iestādēs jārada nopietna attieksme pret fizisko kultūru un visu iespējamo sporta veidu popularizēšanu. Veselā miesā mājo vesels gars. Vasaras atveseļošanas nometņu organizēšana, it īpaši bērniem no problemātiskām ģimenēm, jākļūst par kopējām rūpēm. Valsts pienākums ir piešķirt līdzekļus šādiem pasākumiem, jo jau tuvā nākotnē pusaudžu žūpības un narkomānijas seku apkarošana izmaksās krietni dārgāk.

Normālai valstij ir jāatrod līdzekļi skolēnu nodrošināšanai ar brīvpusdienām un mācību grāmatām. Ne visām krāslaviešu ģimenēm ir pa kabatai sūtīt bērnus uz pirmsskolas iestādēm, šajā ziņā maznodrošinātajiem ir tiesības gaidīt palīdzību no valsts, kura nežēlo līdzekļus jau tā uzpūstā ierēdņu štata algu paaugstināšanai. Izmirstošajā Latvijā steidzami jāievieš grūtnieču apmaksājamie atvaļinājumi līdz trim gadiem.
Dēlu un meitu skološana augstākajās mācību iestādēs daudziem vecākiem jau kļuvusi par neiedomājamu greznību. Spējīgiem bērniem no maznodrošinātām ģimenēm kaut nelielā mērā jāsaņem valsts palīdzība. Koledžās un arodskolās būtu lietderīgi ieviest sistēmu materiālās palīdzības sniegšanā centīgiem bērniem, kuriem ir finansiālās grūtības. Žēl, ka kultūras iestādes savu atbildīgo darbu aprobežoja ar groziņu vakaru organizēšanu.

Tālāk Mihails Rustamovs raksta: “Nedrīkst vienaldzīgi izturēties pret lauku skolu slēgšanu. Latvija taču bija un paliek agrāra valsts, un nekādā ziņā nav pieļaujams veicināt lauku dzīves veida izjaukšanas tendenci. Tiks slēgtas skolas un paliks tukšas pēdējās viensētas, ciemi. Par liktenīgo kļūdu mums nākas maksāt jau tagad: tās ir fantastiskas cenas maizei, kas acīmredzami kļūst par dārgu prieku. Vai jums, varasvīru kungi, nav kauns? Turklāt tas ir valstī, kura agrāk ražoja tādu lopbarības graudu daudzumu, ka apgādāja ar labas kvalitātes gaļu tādas lielpilsētas kā Maskava un Pēterburga. Gaidāmā augstāko varas ešelonu krīze apstiprina bažas: jo lielāka ir korupcija, jo drausmīgāks nabadzības līmenis. Vainojiet tikai sevi, godājamie lasītāji. Vai tad ne mēs paši ievēlējām tos Saeimas deputātus, kuri kārtējo reizi paaugstina sev algas, neredzot tautas grimšanu nabadzībā.

Aleksejs GONČAROVS